-
Romāns
Mākslinieciskie meklējumi latviešu sociālajā romānā 70. un 80. gados visvairāk izpaudušiem tieši brīvajā, subjektīvajā telpas un laika tvērienā.
Visvalža Lāma darbi „Jokdaris un lelle” (1972) un citi ir ļoti interesanti grēksūdzes romāna paraugi. Šie lielās prozas darbi ir sižetiski sazaroti, sarežģīti. Mijas tiešais vēstījums ar atkāpēm pagātnē, notikumi ar filozofiski ētiskām pārdomām par cilvēku un tam atvēlēto laiku, par dabu kā esības jēgu un piepildījumu, par atsevišķā indivīda dzīvi un tautas likteni. Romānists ietiecas laikmeta un atsevišķa cilvēka attieksmju būtībā, nesaudzīgi analizē to dialektiku, atsegdams indivīda likteņa traģiku lielu vēsturisko satricinājumu posmos.
Visvaldis Lāms ir arī viens no retajiem rakstniekiem latviešu lielprozā, kas iecienījis divu varoņu romānu, grūtu formu, kur ar abiem centrālajiem raksturiem kontaktējas viss pārējais personāžs. Abas priekšplānā izvirzītās personas savukārt ir it kā divas pretējas variācijas par cilvēku dotajā situācijā. Šādi rakstīti romāni „Visaugstākais amats”, „Sērsnu stundas” un citi.
Groteskas, realitātes un fantastikas satuvinājums, skaļos, nesaudzīgos karnevāliskos smieklus latviešu romānā ievieš Marģeris Zariņš, piemēram, „Trauksmainie trīsdesmit trīs”, „Kapelmeistara Kociņa Kalendārs” un citi. Rakstnieks ļoti brīvi rīkojas ar telpu un laiku, tomēr ikreiz izmantodams precīzas, tipiskas detaļas.
Reālais, konkrētais laiks Marģerim Zariņam ir tikai bāze, pamats fantāzijas brīvam lidojumam. Viņa personas nav vienā plāksnē tvertas, tām ir filozofiski simboliska nozīme. Reālais Marģera Zariņa romānos, kas parasti saistās ar mākslinieku aprindām, ir vienkopus ar grotesko, fantastisko, paradoksālo, viss dzirkstī karnevāliskā raibumā un jautrībā, kas klājas pāri traģiskajam, smagajam cilvēka liktenī un laikmeta sejā.
Izveidojas jauns žanra tips – kriminālromāns jeb detektīvs. Tas aizsākas kā piedzīvojumu romāns, bet pamazām kļūst par nopietnu reālās īstenības problēmu izvirzītāju un risinātāju. Šis žanrs parādās Andra Kolberga romānos „Cilvēks, kas skrēja pāri ielai” (1978), „Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili” (1983). Raksturi šais romānos ir psiholoģiski interesanti, tie ir tipiski mūsdienīgi, noziegumu motīvi – nereti reālās dzīves nosacīti. Nenogludinātie konflikti, raksturu daudzveidība, dziļā sabiedrisko procesu analīze, krāsainā vide radoši turpina žanra labākas tradīcijas – sociāli akūtu problēmu izvirzījumu un risinājumu.
Lai gan 70. un 80. gados vērojama žanra atdzīvošanās, atbrīvošanās no shematisma pasaules un jo sevišķi cilvēka tvērumā, romāns tomēr neatgūst savu īpatsvaru latviešu literatūrā un nozīmi sabiedriskajā domā. Dažādu vēsturisku apstākļu dēļ kopumā ir zaudēta tematiskā aktualitāte, tautas dzīvei būtisko problēmu risinājums. Lielākie panākumi gan tradicionālajā episkajā, gan modernajā romānā gūti tālāks vai tuvākas pagātnes atainojumā.
Pēc 1944. gada latviešu romāna attīstība vairs nav vienots process, tas sadalās divos atzaros. Viens no tiem ir Latvijā, otrs veidojas emigrācijas zemēs – Zviedrijā, Anglijā, ASV, Vācijā, Kanādā, Austrālijā. Te turpina strādāt gan Latvijā popularitāti ieguvuši romānisti Anšlavs Eglītis, Alfrēds Dziļums, Valdemārs Kārkliņš, Ilona Leimane, Arturs Baumanis, gan jauni dažādu paaudžu talanti – Gunārs Janovskis, Guntis zariņš, Irma Grebzde, Lauma Kalniņa, lielā mērā izkopdami un turpinādami 30.gadu nacionālās lielās prozas tradīcijas. Par modernistiskā romāna spēcīgu pārstāvi kļūst Ilze Šķipsna.
…
Jaunākajā literatūrā romāns ir plašākā episkā forma, lielākais prozas žanrs, kas cilvēku likteņus tver plašākos un dziļākos laikmeta un dzīves kopsakaros nekā pārējā proza un spēj sniegt filozofiski vispārinātu pasaules ainu. Savu īsto, patstāvīgo žanrisko satvaru un īpatnības romāns iegūst 18. un 19. gadsimta mijā, kad sākas straujš žanra uzplaukums Eiropas un Ziemeļamerikas literatūrā. Romāns izvirzās literārās dzīves priekšplānā, saista plašas lasītāju aprindas, pievēršot grāmatu lasīšanai agrāk neaptvertus sabiedrības slāņus. Par pirmo romānu atzīst spāņu rakstnieka Dona Migela de Servantesa romānu „Dons Kihots”. Romāna vārds savukārt radies viduslaikos. Ar vārdu „roman” franču valodā 12. un 13. gadsimtā apzīmē visus daiļdarbs, kas rakstīti ne latīņu, bet kādā no jaunajām romāņu valodām. Pa mazām jēdziens kļūst par starptautisku apzīmējumu plašajai prozai, lai gan atsevišķās Eiropas tautu valodās tas nav vienīgais. Piemēram, angļu valodā par romānu (romance) dēvē romantisko romānu, bet reālistisku, psiholoģisku romānu sauc par noveli (novel). Latviešu literatūrā jēdziens „romāns” lielās prozas apzīmējumam ienāca un nostiprinājās 19. un 20. gadsimta mijā, nomainīdams apzīmējumu „stāsts”, kādu devuši savam darbam arī pirmā romāna „Mērnieku laiki” autori brāļi Kaudzītes.
-
Ты можешь добавить любую работу в список пожеланий. Круто!Atsauksmes par obligāto literatūru
Конспект для университета11
-
J.V.Gētes romāns "Jaunā Vertera ciešanas”
Конспект для университета3
-
Čārlza Dikensa romāns “Lielās cerības”
Конспект для университета5
-
Milans Kundera „Nepanesamais esības vieglums”
Конспект для университета2
-
Gabriels Garsija Markess "Simts vientulības gadu"
Конспект для университета3