Utopija

Stāsti par utopijām balstās uz ekonomiku. To apstiprina fakts, ka visvairāk utopiju radies nopietnu saimniecisko krīžu gados, kad sociālo satricinājumu rezultātā uzplaukst utopiskās idejas. Tās parasti sakņojas plašākā utopiskā sociālisma kustībā, ko raksturo vienlīdzīga labumu sadale, nereti vispār atsakoties no naudas, pilsoņiem strādājot tikai sev tīkamu darbu kopējam labumam un atlicinot pietiekami daudz laika mākslas un zinātnes izkopšanai. Šāda veida sociālistiskas utopijas klasiski piemēri ir Edvarda Belami "Skatiens atpakaļ" un Viljama Morisa "Ziņa no nekurienes".

Brīvā tirgus ekonomikas piekritēji rakstījuši kapitālistiskas utopijas, piemēram, Roberta Heinleina eseja "Mēness ir bargs draugs" ieturēta individuālistiskā un liberālā garā. Šīs utopijas paredz brīvu uzņēmējdarbību un privāto iniciatīvu bez piespiešanas iestādēm, valdībai nodrošinot apstākļus gan indivīda, gan sabiedrības attīstībai kopumā. Kritiķi atzīmē, ka kapitālistiskās utopijas nepievērš uzmanību tirgus ekonomikas trūkumiem, bet sociālistiskās utopijas ignorē plānveida saimniecības neveiksmes. Daži iesaka veidot ekonomiku ar sociālisma un kapitālisma iezīmēm, taču tas būtu tikai kārtējais utopijas paveids.…