Līdz tam laikam tika uzskatīts, ka pastāv (vai vismaz vajadzētu pastāvēt) vienai kristiešu sabiedrībai, ko pārvalda viens imperators. Līdz ar Kārļa Lielā kronēšanu situācija mainījās. Rietumi uzskatīja, ka sieviete nevar būt imperators, līdz ar to Bizantijas tronis tehniski ir tukšs. Bizantija redzēja Kārli Lielo kā uzurpatoru un Irēnes nespēja viņam militāri pretoties vājināja viņas politisko situāciju. Kārlis Lielais saprata, ka viņa prasība pēc impēriskas varenības ir bezjēdzīga, kamēr to neatzīst Bizantija. Viņš nosūtīja uz Konstantinopoli delegāciju, piedāvājot Irēni apprecēt un Irēne bildinājumam piekritusi un 802. gada vasarā Kārļa sūtņi ieradušies Konstantinopolē. Šāda savienība nostiprinātu viņas pozīcijas tronī un īstenotu Justiniāna sapni par atjaunotu Romas impēriju.
Saskaņā ar Teofanu, kurš vienīgais to piemin, šo plānu izjauca viens no viņas favorītiem, Aetijs. Redzot, ka var izveidoties alianse, kas nostiprinātu Irēnes varu, abas konkurējošās nometnes izveidoja sazvērestību. Aetijs šķietami plānoja nodrošināt troni savam brālim Leonam, bet viņa pretinieki, kurus vadīja Nīkefors, pasteidzās pirmie. 802. gada oktobrī Nīkefors un viņam uzticīgās amatpersonas iekļuva pilī un apcietināja Irēni. 31. oktobra rītausmā viņi ieradās Sv. Sofijas katedrālē, kur patriarhs Tarasijs kronēja Nīkeforu par imperatoru. Irēne tika izraidīta uz Teotokijas klosteri, kuru pati bija uzcēlusi Prinkipo salā. Drīz pēc tam viņa tika pārvietota uz Lesbas salu, kur mira 803. gada 9. augustā.
Sazvērestību, kas ļāva Nīkeforam sagrābt varu 802. gadā, izplānoja un īstenoja augstas pakāpes karaspēka komandieri, galminieki un ierēdņi. Tik plašs atbalsts valdošās elites vidū, iespējams, atspoguļo vispārējo neapmierinātību ar veidu, kādā Irēne vadīja valsti, it sevišķi ar viņas finansiālo politiku, kura, šķiet, izraisīja nopietnu ekonomisko krīzi. Irēnes valdīšanas laikā valsts pārvaldes un karadarbības jautājumos iestājās sajukums un tie tika pamesti novārtā.
Tomēr Irēne ir viena no interesantākajām Bizantijas imperatorēm un vēstures avoti liecina, ka viņas raksturs, kas mūsdienu cilvēkam varbūt neliktos sevišķi pievilcīgs, bijis visai stingrs. Viņa pieredzēja nozīmīgu opozīciju no baznīcas un armijas puses, tomēr prata izrēķināties ar saviem pretiniekiem un panākt savu, neļaujot savai cilvēcībai sevi novest no ceļa. Pateicoties savai lomai ikonu atjaunošanā viņa tika kanonizēta.
…
