Dzejas krājuma "Melnās ogas" analīze

Laika atainojums krājumā “Melnās ogas”
Tapis no 1968. līdz 1970. gadam.
Izdots 1971. gadā, Rīgas izdevniecībā “Liesma”.
Krājumā atspoguļojas:
Pēckara laiks;
Tautas spēki;
Dzimtenes skaistums;
Cilvēku cerības, sāpes un traģiskums;
Mīlestība.

Tiek aprakstīta dzimtās puses daile:
“Tev pieder tās snaudošās vītolu irbes tur lejā pie Gaujas”,
“pienene zied pie Mārupītes”;
“šorīt Daugavas migla nozaga Domam gaili”;
“cik sen nav pie Gaujas kāds aizvests”.

Kā arī latviešu nacionālie svētki:
“Mēs sēžam klusu, un tikai vaiņagi čukst.
Rīts pēc Līgo. Čab vaiņagos atmiņu soļi”;
“Nopirku vaiņagu,
izdzēru pudeli skāba vīna
un nesu jāņzāles mājās
līgodamies.”

Krājuma kompozīcija
Veido dažādu pantu formu dzejoļi:
Tradicionālā četrrindes formā – “Dzimtene”, “ Ja man šodien raudāt liktu”, “Bēres”, “Fotogrāfs”, “Valsis”;
Dažādas pantu formas: “Kad ir jādara rokai”, “Horozontāle”;
Verlibrs: “Mēs sēžam klusu...”, ”Es domāju, ka pulveris”, ”Šonakt izšķīlās ziedi”.
Daudzos dzejoļos tiek lietots noklusējums:
“Es atveru acis un gaidu, kad tajās iekodīs balts, žilbinošs sniegs...”;
“Ja telefons klusē gadu...”;
”Tik agrs rudens...”;
”Mās, mīļo māsiņ...”;
”visa kā diezgan bija...”;

…