Epifānijas - saistošas pārdomas par dzīvi un cilvēkiem

Es ilgi meklēju vārdus, lai, saliekot tos loģiskā secībā, izveidotu definīciju vārdam “epifānija”. Ziniet, man neizdevās. Nolēmu iepazīties ar paša “Epifāniju” autora Imanta Ziedoņa doto definīciju. Tā skan šādi: “Epifānijas ir mazi impulsi, mazi uzliesmojumi, kuru gaismā daži brīži dzīvē izgaismojas sevišķi spilgti.” Vēl mani nelika mierā jautājums par to, kam tuvāk ir epifānijas – dzejai vai prozai? Laikam viennozīmīgas atbildes nav. Savukārt krievu kritiķa Ļeva Aņinska raksturojums ir visai tēlains: “Epifānijas ir aiza starp dzeju un prozu. Ja gribi – būvē tiltiņu, negribi – lec pāri”.
Tātad impulsi. Šie impulsi it kā sadodas rokās un iet. Iet no “piedzimšanas līdz jaunai piedzimšanai”. Tieši par piedzimšanu autors runā grāmatas ieskaņā – par fizisko piedzimšanu (“Es nemaz vēl neesmu. Es nekad neesmu gājis, neesmu skāris durvju rokturus, neesmu dziedājis rīta rasā.…