Gunta Zariņa darba „Dieva mērkaķis” analīze

Gunta Zariņa daiļdarba tēma ir dzīves bezjēdzība. To viņš atklāj ar nolūku rādīt, kā daži cilvēki un viņiem piemītošas īpašības var sakaitināt. Stāstā nav ekspozīcijas, uzreiz sākas sarežģījums, kas pāriet kulminācijā, kurā tiek parādīts tas, ka cilvēks apzinās, ka pats tuvākais cilvēks nu ir viņu sakaitinājis ar savām muļķīgajām un bezjēdzīgajām sarunām. Tas tiek parādīts izsaukuma teikumā „Anna!” Tālāk seko atrisinājums – atziņa, ka nav iespējams atbrīvoties („nevarēja tikt vaļā”) no bezjēdzības, kas ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, tā ir parādīta ar metaforas „ēna” palīdzību.
Apkārtējos cilvēkus autors salīdzina ar dažādiem dzīvniekiem, tas ir attēlots metaforās: „mērkaķi”, „ziloņi”, „šimpanze”, „čūskas”. Zinot šo dzīvnieku uzvedības un rakstura īpatnības, tos var salīdzināt ar cilvēkiem. Taču viņi visi Jurim šķiet mazsvarīgi. Bērni, kas ir attēloti ar metaforas „mērkaķi” palīdzību lielākoties ir nemierīgi („bļaustījās”), stilistiski ekspresīvais vārds „būda” norāda uz to, ka tie varētu būt no nelabvēlīgām un trūcīgām ģimenēm, ko pierāda epitets „plikos”.…