Imanta Ziedoņa dzejoļu krājuma "Taureņu uzbrukums" analīze

Tajā pašā laikā, lasot dažus dzejoļus, rodas iespaids, ka I.Ziedonis ir arī reālists, varbūt nedaudz pieticīgs. Viņš apzinās savu niecību Visuma priekšā (“Kāds milzīgs puteklis es esmu...”).
Krājuma valoda ir bagāta ar tēlainās izteiksmes līdzekļiem. Imants Ziedonis dzejoļu krājumā „Taureņu uzbrukums” bieži izmantojis salīdzinājumus: “tavu seju kā dzeju lasīt gribas”, “man jūra ir kā stulbs un milzīgs zvērs”, “rīta rosme kā tirgus bābu nerimstošā drosme” , “es tieku brīvs kā nupat izrauts stāds” u.c., kā arī epitetus, piemēram: „taureņu akas un taureņu krāsnis”, „tumsa baltā” (ir arī oksimorons). Tiek izmantotas arī personifikācijas: „kliedz mašīnas”, “dzied uguns”, “pumpuri atnākuši vismaz sasveicināties” un metaforas: „bij manī zvaigžņu lietus toreiz”, „man dvesele kūp”, „viņš debesis ar galvas vidu jūt”. Daudzos dzejoļos ir saskatāma atkāpšanās no ierastās vārdu secības teikumā jeb inversija, piemēram: „viņš debesis ar galvas vidu jūt”, „man atkal tavas kājas tā gribas redzēt ejam”. Lai akcentētu svarīgu domu, autors izmanto arī anaforas: “jau visu laiku aug un aug tās, jau visu laiku plūst un plūst” vai „tik tiešs kā pudele no stikla, tik tiešs kā bailēs roka mikla”.
Imants Ziedonis dzejā lieto arī paša izdomātos jaunvārdus: dabūtkārīgs, nevaris, taplis, „nu to Rīgu vienreiz jāierīgo!”.
…