Eseja par romantisko

Es gribu dzīvi dejot! Griezties virpuļu vērpetēs cauri manam mūžam! Bet, mīļie, ziniet, es neskriešu caur dzīvi augstpapēžu “nagliņkurpēs” vai “neizlāčošu” tai cauri gumijas zābakos, noķepušos ar govju mēsliem un dubļu pikām. Dzīve nav ātrgaitas šoseja, bez luksoforiem, gājēju pārejām un iespējām noskriet no ceļa. Dzīve ir grantēts lauku ceļš ar milzīgiem, apsūnojušiem laukakmeņiem gar tā malām un sīkiem oļiem nobārstītu vidu. Tu vari krist jebkurā mirklī un sāpīgi sasist savus ceļgalus uz asajām akmeņu šķautnēm, gluži kā bērnības rotaļās. Es kritīšu un klupšu, bet vienmēr piecelšos, sadziedēšu brūces un dejošu valsi jums visiem par godu!
Es negribu sākt ar romantiskā definīciju, rašanās vēsturi vai punktuāli uzskaitītām tā pazīmēm, jo šis būs stāts par to, kā es to saprotu un kā tas ienāk manā dzīvē. Es vēlos ieklausīties savā dvēselē. Saprast, ko nozīmē tiekties pēc dzīves ideāliem, izaicināt visus un tajā pašā laikā paust mieru un saticību. Un mīlēt, mīlēt līdz mielēm dziļi un patiesi.…