Autors lugas tekstu izmantojis, lai paustu dzīves patiesības nesaudzīgi un tieši. Tās tiek attiecināta gan uz Mēdejas nelaimīgo likteni, gan uz lasītāju, kas šādas atziņas varētu vērst arī uz savu dzīvi.
Eiripīds prasmīgi ataino parādības, kas sastopamas ikvienā sabiedrībā un skar katru tās indivīdu. Piemēram, nekļūdīgs ir autora vērojums, ka starp visiem ļaudīm mīt arī nekrietnie, noziedznieki, nelieši. Tie saplūst ar masu, nav uzreiz nosakāmi. Viņi izdzīvo to pašu dzīvi, ko dzīvo godīgie, sirsnīgie un apzinīgie. Ar šādām atziņām autors, manuprāt, savu autoritāti un darba vērtību lasītāja acīs padara krietni augstāku un tīkamāku. Eiripīds spējis pietuvināt dzīvei ne vien traģēdijas tēlus un sižetu, bet arī tēlu paustās patiesības.
Radās iespaids, ka autors tēlus rāda ārkārtīgi vitālus, patiesus, tos lieki neizskaistinot vai nepadarot cēlākus. Piemēram, bērni netiek rādīti kā līdzcietēji, bet gan kā naivi un vēl nezinoši, kā tādi, kam nav ne mazākās nojausmas par to, kā varētu izvērsties turpmākās sāpinātās mātes un viņu dzīves gaitas.
Autors sižeta gaitā skāris arī visaptverošas tēmas, piemēram, sievietes vārdos akcentējot un aktualizējot sieviešu dzimuma postu un beztiesiskumu. Sievietei jāsamierinās ar savu likteni, tiesībām un vīru. „No visām dzīvām radībām, kas domāt spēj,/ Mēs sievietes, par visām nelaimīgākas. Vispirms par tīru zeltu vīrs mums jānopērk,/ Bet sevi viņam atdodam par verdzeni.”
Lugas tekstā parādās arī virkne atziņu, kā, piemēram, aukles vērojums par to, ka vienkāršajiem, mirstīgajiem ļaudīm būtu jādzīvo mērena dzīve. Tiem nevajadzētu tiekties pēc varas vai ietekmes, jo tas, galu galā, tomēr novedīs postā un nelaimēs. Vara samaitā, bet viegla dzīve izlutina.…
