Lasot šo romānu, es domāju – vai, ja es būtu Dūdas vietā, es spētu izturēt un pārciest visus tos notikumus, kas risinājās šīs jaunās meitenes dzīvē. Mana atbilde ir nē. Es nedomāju, ka es būtu spējīga pārvarēt un izturēt, piemēram, bēgšanu no dzimtenes vai uzturēšanos bēgļu nometnēs. Man viennozīmīgi nav tik stiprs raksturs kā romāna galvenajai varonei Dūdai. Es vispār vienkārši apbrīnoju tos cilvēkus, kas par spīti kara šausmām, bija spējīgi uzsākt jaunu dzīvi. Kaut arī nevienu karu es neesmu pieredzējusi, lasot reālu cilvēku dzīvesstāstus, šermuļi skrien pār kauliem, cik daudz sāpju un pārdzīvojumu tie ir izjutuši.
Manuprāt, Dūda sevi parādīja kā ļoti stipru un drosmīgu sievieti. Ne kura katra sieviete divdesmit viena gada vecumā var atrisināt tik daudz problēmu un tikt galā ar tik daudzām likstām, kā to paveica Dūda. Brāļa audzināšana, strādāšana uzreiz pēc ģimnāzijas pabeigšanas, studiju atlikšana, īstā mīlestības un vīrieša atrašana, kā arī visu pārējo lietu atrisināšana – uz to ir spējīga tikai patiešām stipra un drosmīga sievete, kāda bija Dūda.
Es sevi varu nedaudz pielīdzināt Dūdai, jo arī es dzīvoju šķirtā ģimenē bez mātes, tāpēc diezgan bieži izpratu viņas rīcības motīvus.
Pēc šī romāna izlasīšanas, man radās pārdomas par to, kā cilvēki pārvarētu lielākas grūtības šajos apstākļos un laikos, kad priekšplānā ir izvirzījušās materiālās vērtibās. Manuprāt, piecdesmit, četrdesmit gadus atpakaļ cilvēki bija daudz iejūtīgāki, cilvēcīgāki un saprotošāki nekā mūsdienās.
…
