Džovanni Bokačo darba "Dekamerons" analīze

6.Tekstā ir senatnīga, sarunvaloda, un atbilstoša laikmetam, bet ne poētiska un literāra valoda. Citāts: „Stāstiņus esmu uzrakstījis florenciešu izloksnē, nesaistītā valodā un bez virsrakstiem, turklāt tik vienkāršā un pieticīgā stilā, cik vien iespējams.” Kā jau iepriekš minēju, lielākoties izmantoti internacionālismi, visticamāk no itāļu valodas, piemēram, donna, senešals, sinjorus, mesers utt., kas atspoguļo valodu, kādā ir rakstīts teksts sākotnēji. Kā arī vecvārdi, piemēram, zīļa, žūpa, jebšu utt. Arīdzan vārdi, kuri ir nepierasti izlocīti, piemēram, jācienī, meldija, sakait utt. Nav izmantoti žargonvārdi, bet konkrēti notikumi aprakstīti pieklājīgi, kas veido priekšstatu par cilvēku inteliģenci un sociālo slāni. Tātad valoda ir raksturīga personām un nav pretrunīga tām.
7.Literārajam darbam piemīt tēlainās izteiksmes līdzekļi. Metaforas, piemēram, „Dusmu zibeņi”; „Šausmu dvēsele” utt, epiteti- „Dižciltīgs skaistums”; „Maigs laiks”, kā arī personifikācijas- „Laiks mīlēja”; „Liktenis palīdz”; „Līksme atgriezusies” utt, bet reti ir izmantoti salīdzinājumi. Tekstā tēlainās izteiksmes līdzekļi labāk atspoguļo darbības vietas vai tēlus un palīdz labāk uztvert rakstnieka domu.
8.Teksta rašanos, manuprāt, ietekmējusi paša Bokačo dzīve, kā arī sabiedrības un laikmeta nosacījumi. Neviļus 10 jauniešos ir iemiesoti pašam Bokačo pazīstami cilvēki. Kā arī ietekmi pamazām zaudējusī baznīca un garīdzniecība, iespējams, lika pievērsties šis tematam, ko plaši apraksta Dekameronā.
…