Zeme Ilonas Leimanes romānā "Vilkaču mantiniece"

Zeme tiek daudzināta un aprakstīta, tātad tai ir liela nozīme arī ticējumos un paražās. To vēro un pēta, un mēģina pēc tās noteikt nelaimes vai laimes klātbūtni. Zeme ir tā, kas glabā atmiņas par notikumiem tālā pagātnē. Tāpat zeme tiek saistīta ar tagadnes notikumiem – tā atspoguļo to ļauno un labo, ko savā starpā izjūt ļaudis. Pret zemi ir tāda kā bijība: “Tad pēkšņi viss sastinga un cieti un tukši zem gājēja soļiem ieskanējās zeme.”

Secinājumi
Zeme ir svēta.
Mīlestība pret zemi caurstrāvo latviešu literatūru.
Cilvēks domā, ka ir zemes saimnieks. Bet tā vienalga spēj to ‘nolikt pie vietas’, pat pilnīgi iznīcinot. Dievlodziņi zemi dalīja it kā labajā un ļaunajā, savā un Vilkaču. Taču zeme ir viena, un uguns izplatījās nešķirojot savu vai svešu zemi. Sakarīgi, ka lielais sausums palīdzēja izplatīties ugunij, bet pēc nelaimes nolija lietus: “Lielas un smagas lietus lāses sāka krist izkaltušajā zemē, kas tik ilgi bija tvīkusi pēc velgmes.” To var iztulkot arī tā: zeme tik ilgi bija gaidījusi mieru starp pagasta ļaudīm.
…