“Dvēseles apzināšanās veicina patiesības apzināšanos, it īpaši dabas un dabiskā īstenās puses apzināšanos. Jo dvēsele ir visu dzīvo būtņu pirmsākums.” Tā runā Aristotelis savā darbā “Par dvēseli. Sākotnēji vajadzētu noskaidrot pie kā piederas dvēsele, kas tā ir. Ir jānoskaidro vai dvēsele ir viens veselums, vai sastāv no daļām, vai tās vispār nav”.
Aristotelis (384.- 322.g.pr.Kr.) orientējoties uz bioloģijas zinātņu pētījumu tradīcijām, kas balstītas uz materiālistiskiem pamatiem, analizēja sava skolotāja Platona idejas. Traktātos “Par dvēseli”, “Par dzīvnieku daļām”, “Par atmiņu”, “Par sapņiem” unc., kuri saglabājušies līdz mūsu dienām, Aristotelis veido savu uzskatu sistēmu par pasauli un cilvēku tajā. Analizējot pasauli, viņš lieto objektīvo, dialektisko un ģenētisko metodi.
Aristotelis pauda uzskatus par mācību par esamību un mācību par dvēseli. Ar būtības un esamības kategoriju palīdzību veiktā dvēseles analīze (Par dvēseli) demonstrē ciešu saistību starp Aristoteļa mācību par dvēseli un viņa metafiziku.
Ķermeņa un dvēseles attiecības Aristotelis traktē kā attiecības starp matēriju un formu. Potenciālās esamības aktualizācija notiek arī psiholoģiskā līmenī: dvēsele atbilstoši pašu dzīvo būtņu dabai ir to sākums, mērķis un būtība, bet ķermenis ir esošais iespējamībā. Dvēseles kā ķermeņa entelehijas definējums fiksē ķermeņa un dvēseles substancionālo vienotību.
Visi dvēseles stāvokļi ir saistīti ar ķermeni: bailes, līdzcietība, satraukums, prieks, mīlestība un naidīgums. Visus šos dvēseles stāvokļus izjūt arī ķermenis.
Kā uzskata Aristotelis dvēsele ir harmonija. Bet harmonijā vienkopus ir pretrunu līdzāspastāvēšana. Tā arī ķermenī ir šis pretrunas. Harmonija ir arī daudzu pretrunu daļu sajaukums. Dvēsele izzina lietas, kas viņā atspoguļojas.
Aristotelis secina, ka dvēsele ir dzīvo būtņu dzīves spēju realizācijas forma.…
