Z.Meierovics ieradās Londonā 1918.gada 12.augustā .Viņa aktivitātes britu zemē bija tikpat daudzpusīgas kā zviedru valstī.”To skaitā ietilpa latviešu kolonijas iepazīstināšana ar stāvokli dzimtenē, nemitīgs cīkstiņš ar vecās Krievijas diplomātiem, kuri rokām un kājām bija pret Baltijas tautu neatkarību, sakaru nodibināšana ar kaimiņvalstu un Somijas diplomātiem , sarunas ar angļu politiķiem utt.”(1.23.lpp)
Bijušais Latvijas sūtnis Anglijā – Georgs Bisenieks , atceroties tās dienas vēlāk rakstīja : „ Ar Z.Meierovicu sastapos otrā dienā pēc viņa iebraukšanas Londonā , lai censtos panākt Latvijas neatkarību.Starp latviešu emigrantiem bija diezgan daudz tādu , kas jau bija stipri komunistiski noskaņoti un par Latvijas neatkarību nergibēja neko dzirdēt.Dažas dienas vēlāk Meierovics iepazīstināja latviešu koloniju ar pašreizējo stāvokli dzimtenē.” (1.25.lpp)G.Bisenieks atminas, ka vēl ilgi pēc ziņojuma beigām viesnīcas telpās , kas bija paredzētas sapulces vietai , emigrantu grupas bija pārrunājušas visu dzirdēto.Klausītājiem bija pavisam neparasti dzirdēt no pilsonības pārstāvja tik saistošu , īsu , kodolīgu un objektīvu lietu izskaidrojumu.
Pati nozīmīgākā Z.Meierovica daudzo tikšanās vidū Londonā 1918.gada vasarā un rudenī neapšaubāmi bija divdesmit minūšu ilgā saruna ar Lielbritānijas ārlietu ministru Arturu Džeimsu Belfūru, kas notika 23.oktobrī un sākās plkst.16:35.Viņš savu īsto uzstāšanos sāka ar šādiem vārdiem : „ Ser!Šinī liktenīgā Latvijas momentā Latviešu Nacionālā Padome man uzdevusi lūgt Lielbritāniju un viņas stipros sabiedrotos aizstāvēt Latviju , lai par viņu vai kādu viņas daļu citi negūtu virskundzību.”(Turpat, 25.lpp) Z.Meierovics tālāk pamatoja postulātu , kāpēc Latvijai nav kopīgs ceļš ejams ne ar Vāciju , ne ar Krieviju.…
