Kītss Robinss "Čērčils"

Čērčila visumā bēdīgā akadēmiskā reputācija Herovā, lai kā to izskaidrotu vai attaisnotu, neraisīja domas par karjeru Universitātē. Parādījās acumirklīgs, taču nepārliecinošs ierosinājums par „baznīcu” kā piemērotu karjeru. Arvien vairāk šķita, ka risinājums ir armija, un 1892. gada septembrī Vinstons devās uz savu pēdējo semestri Herovā.
Vinstonam bija divdesmit gadu, kad nomira tēvs. Vienā no pēdējām vēstulēm lords Rendolfs garantēja dēlam veiksmīgu militāro karjeru, ja vien viņš smagi strādās un parādīs, ka ir pieķēries savai profesijai. Varbūt lords Rendolfs bija nonācis pie secinājuma, ka tā ir daudz labāka profesija nekā politiķa dzīve.
Laikabiedri zināja un stāstīja grāmatas autoram, ka Vinstonu vecāku dzīvesveidā nebija nekā tāda, kas būtu garantējis ērtības un drošību, lai līdzsvarotu nestabilitāti, kas varēja būt mantota. Kā skolotāji ir liecinājuši, Vinstons esot īgns, nesabiedrisks un reizēm pat atklāti nepatīkams. Ņemot vērā visus šos apsvērumus, nav pārsteidzoši, ka Vinstons runāja par „nogaidīšanu,” pirms iesaistīties politikā. Tāpat nav pārsteidzoši, ka viņam nemaz nepatika doma par nogaidīšanu. Viņam piemita iedzimta nepacietība, un, tā kā Vinstons bija iestājies armijā, viņš varēja apskatīt pasauli. …