Visskaidrāk, manuprāt, Franca un Hermaņa Kafku attiecības skaidro pats Francs :’’ A. dod B. atklātu , saviem dzīves uzskatiem atbilstošu, ne pārāk jauku, tomēr vēl šodien pilsētā visnotaļ populāru, varbūt pat veselībai noderīgu padomu. Šis padoms nepadara B. morāli stiprāku, bet gadu gaitā viņš taču var no šī ļaunuma atbrīvoties, cita starpā, var taču padomam vispār neklausīt un, protams, nav pamata uzskatīt, ka padoma dēļ pār B. galvu varētu sabrukt visa viņa nākotne. Un tomēr kaut kas tamlīdzīgs notiek, un tikai tāpēc, ka A. esi Tu un B. esmu es. ‘’
Runājot par šīs vēstules saturu, Francs, pēc tās uzrakstīšanas, sāka to vērtēt arī kā literāru darbu, kas raksturo bieži arī citās ģimenēs sastopamās nesaskaņas starp dēlu un tēvu, un atšķirīgām paaudzēm vispār. Tātad šis materiāls kalpo arī kā mūžam aktuāls problēmas izklāsts, ne tikai intīms materiāls no un par Franca Kafkas dzīvi.
Francs Kafka nespēja rast mieru apkārtējā pasaulē. Šķiet dīvaini, ka tik ļoti iekšēji disharmonisks cilvēks spējis atstāt tik nozīmīgu mantojumu, kurš aktuāls pat vēl mūsdienās.
Franca Kafkas lielā bijība pret tēvu, nepašpārliecinātība dažbrīd šķita pārspīlēta, bet pieļauju, ka šis emociju sakāpinājums un sevis žēlošana ,kas dažbrīd pārvēršas sevis noniecināšanā ,saistās ar mīlestības trūkumu bērnībā. Kafka atzinis, ka viņu mocījušas ne tikai bailes no tēva un mūžīgā vēlēšanās viņam izpatikt, bet arī alkas pēc mātes mīlestības, kura nebija pietiekama. Kafka nav juties mīlēts, nav juties īpašs, kādus mēdz radīt vecāki savus bērnus, tas viss iedzinis zēnu jau no bērnības lielos kompleksos, kuri sarežģījuši visu viņa dzīvi arī turpmāk. Mūžīgā neapmierinātība un alkas pēc atzinības. Tās bija slavenā rakstnieka Franca Kafkas personības tumšās puses, kuras, kā redzams, viņš nav centies noslēpt no sabiedrības, publicējot vēstuli tēvam.
…
