Ņemot vērā, ka 90% franču bija katoļi, Anrī IV pārgāja katoļu ticībā un tādā veidā izpelnījās pavalstnieku atzinību. Bet neskatoties uz to, Anrī IV nodrošināja arī hugenotu intereses – ticības brīvību, politisko pārstāvniecību, tiesības ieņemts valsts amatus un turēt savu karaspēku. Tas nozīmēja pilsoņu kara beigas.
Jauns posms valsts varas nostiprināšanā sākās tad, kad pie varas nāca Luijs XIII, bet visu noteica viņa kardināls Rišeljē („pelēkais kardināls”), kas likvidēja hugenotu autonomiju. Vara Francijas provincēs piederēja aristokrātiem, bet Rišeljē šajos amatos iecēla vienkāršas izcelsmes cilvēkus, kas bija uzticīgi centrālajai varai. Aristokrātiem tika piešķirti dažādi goda amati. Paaugstinot nodokļus, tika iegūti līdzekļi militāriem izdevumiem, Rišeljē panāca, ka tikai karalim var piederēt savs karaspēks. Neskatoties uz to, ka Rišeljē centralizācijas pasākumi bieži vien bija virspusēji, tieši viņa laikā aizsākās Francijas varenības un absolūtisma pamats.
4. Anglija
Henrija VII (viņam bija sešas sievas, divas dinastisko laulību rezultātā, divas sodīja ar nāvi, viena nomira, bet pēdējā viņu pārdzīvoja) reformācijas politikas rezultātā Anglijas monarhi bija kļuvuši par Hābsburgu pretiniekiem. Henrijs Anglijā ieviesa protestantismu – anglikānismu, lai Anglija būtu neatkarīga no Romas pāvesta. Pēc Henrija VIII nāves par valdnieku kļuva viņa vienīgais dēls Eduards VI, kurš nomira 16 gadu vecumā. Turpinot Tjūdoru dinastiju pie varas nāca Henrija VIII un viņa pirmās sievas Aragonas Katrīnas meita Mērija, viņa apprecējās ar Spānijas karali Filipu I. Viņu sauca arī par „Asiņaino Mēriju”, jo viņas valdīšanas metodes bija ļoti nežēlīgas. Tā kā Mērija neatstāja pēcnācējus, par karalieni kļuva Henrija VIII un viņa otrās sievas meita Elizabete I. Viņu bildināja Spānijas karalis Filips II, kas uzskatīja, ka Elizabete I turpinās sadarbību ar Spāniju, kas būtu labvēlīga katoļiem, taču Elizabete I šo piedāvājumu noraidīja. Uz Anglijas troni pretendēja arī Skotijas karaliene Marija Stjuarte. …
