Valda Čakare "Gordons Kreigs"

Kreigs uzskatīja, ka Hamlets bija Šekspīra īsta pārmarionete, izolēta figūra liekulīgajā galmā, taču cilvēkus Hamleta skatījumā Kreigs iztēlojās dīvaini deformētus. Kreigam bija svarīgi, lai aktieri izturētos kā lelles.
Kreigam neizdevās realizēt ieceres izrādes scenogrāfijā. Kreigs telpā domāja abstraktās formās, kas atbilda viņa mistiskajai pasaules izjūtai. Skatuve tika „apmēbelēta” ar Kreiga širmjiem, kurus varēja izvietot dažādās pozīcijās.
„Hamleta” iestudēšana ilga četru gadu garumā: ne tikai Kreiga kavējumu dēļ, bet arī Staņislavska slimības un starp Staņislavski un Ņemiroviču - Dančenko esošās konkurences dēļ. Ap 1909. gada maiju Kreigs atteicās no savu ieceru realizācijas un ļāva Staņislavskim strādāt ar aktieriem tā, kā viņš pats vēlas. Kreigs jutās nodots, savukārt Maskavas Dailes teātrī viņu uzskatīja par cilvēku, ar ko grūti strādāt.
1912. gada 5. janvārī Staņislavska „Hamlets” ar Kreiga „sirmjiem”, gaismām, kostīmiem un citām viņa idejām, bet bez viņa vienojošās koncepcijas, piedzīvoja pirmizrādi.
Kreiga jaunās skatuves idejas ietekmēja spēcīgi un ilglaicīgi, kļūstot par modernā teātra neatņemamu sastāvdaļu.
Kreiga revolucionārā ideja par abstraktu arhitektonisku scenogrāfiju jau ilgāku laiku ir viens no mūsdienu teātra stūrakmeņiem. Kreiga „sirmji” nekad nav novecojuši. Daudzas no Kreiga idejām tikušas realizētas, bet Kreiga ekscentriskā teātra vīzija kopumā palikusi nerealizēta.
Pēc 1928. g. Kreigs pat nemēģina neko iestudēt, 1936. g. pamet Itāliju un dodas uz Franciju. Astoņdesmit piecu gadu vecumā Kreigs publicēja atmiņas dienasgrāmatas formā, kur savu dzīves gājumu aprakstīja tikai līdz 1907. gadam - ideālā un tā arī nerealizētā teātra modeļa dzimšanas gadam.
Kreigs nomira 1966. g. Francijā, Vansā.
…