Regīna Ezera (īstajā vārdā Regīna Kindzule, dzimusi 1930.g. 20. decembrī,) bija latviešu rakstniece – prozaiķe; Regīna Ezera tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajām 20.gs. latviešu psiholoģiskās prozas autoriem.
Regīna Ezera dzimusi Rīgā Roberta Šamreto un Lūcijas Šamreto ģimenē; 1944. gadā kopā ar vecākiem tika izvesta uz Vāciju, Latvijā atgriezās 1945.gadā. Viņa mācījusies Natālijas Draudziņas 7. vidusskolā, pēc tam studējusi LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļā. Literatūrā Ezera debitējusi 1955. gadā ar tēlojuma "Pat īkšķis nelīdzēja" publikāciju žurnālā "Bērnība". 1961. gadā izdots viņas stāstu krājums "Un ceļš vēl kūp". Regīna Ezera bijusi divreiz precējusies, abas reizes – šķīrusies.
1995. gadā Regīna Ezera apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. R. Ezera mirusi 2002. gada 11. jūnijā savās lauku mājās.
Rakstniece Regīna Ezera spēja uzburt tādu ticamību, ka drukājumi magnetizēti piesaistīja lasītājus. Ne tāpēc, ka sižetiskā darbība vētraini rāva uz priekšu. Nepavisam ne. Notikumi cits citu briedēja lēnīgā pamatīgumā. Taču jūtu pasaule ievilka aizvien dziļāk.
Savulaik par notikumu kļuva Mirdzas Ķempes dzejoļu krājums Mīlestība, jo toreiz ideoloģija pieprasīja pirmrindnieku godinošu plakātismu. Kad tautā ienāca Regīnas Ezeras proza, tādu žņaugu vairs nebija. Bet vēl nebija arī tik daudzveidīga jūtu pasaules izgaismojuma. Kulminējums — romāns Zemdegas (1977) — piecu noveļu apbrīnojami meistarīgs savijums!
Literatūrkritiķis Guntis Berelis neparasti precīzi vienā teikumā portretē rakstnieci: “Regīna Ezera man rādās radniecīga raganai, kura, dzīvodama nomaļus no esamības haosa, lieliski tajā orientējas: visu redz, visu zina... visi viņu pazīst un rēķinās ar viņas spēku.”
Rakstniece, uzrunādama nāciju ar saviem romāniem un stāstiem, pretī saņēma apbrīnu, cieņu un pielūgsmi. Regīnu cēla uz pjedestāla. Un, ja cilvēks, jau dzīvs esot, kļūst par pieminekli, tad rodas bijība. Arī neuzdrošināšanās pietuvoties.
Lopkopības un veterinārijas zinātniskās pētniecības institūta direktors Edmunds Jaunsleinis - respektablās institūcijas vadītājs visas durvis virināja Komunistiskās partijas centrālajā komitejā un Ministru padomē. Bet nevarēja sadūšoties uzrunāt rakstnieci un aicināt tikties ar zinātniekiem Siguldā. Edmunds vaicāja: “Kā lai piekļūst Regīnai Ezerai?” Lūk, kāda bijāšana!
Padomju laikā radošās savienības, īpaši rakstnieku kopiena, veicināja domāšanas demokratizāciju. Regīna Ezera kolēģu pilnvarojumā pauda ierosas, kas sakustināja iestingumus. Vara rēķinājās ar rakstnieci, kura bija tik ļoti populāra.
Jūtu dziļums — daiļrades pamatbūtiskums. Bet rakstniece bija arī talantīga ironizētāja savos romānos, stāstos un dokumentējumos. Iekļūt Regīnas ironizējumos: vai! vai! Tas bija sāpīgāk nekā saņemt nopēlumu no direktīvajām institūcijām.
Dzīvodama perifērijā, braukādama ar autobusiņiem, saiedamās ar medniekiem, stopēdama mašīnas, rakstniece bija ļoti tuvu cilvēciskajām atklāsmēm. Šīs saskarsmes uzlādēja visam daiļrades mūžam. Taču Regīna spēja uzrakstīt spožus literārus darbus no nekā. Pirkstā iekož ods, un rodas pārsteidzoša oda odam.
Ezeras proza iedvesmojusi kinoļaudis. Aizkustinošākā izpausme — Ezera sonāte.
…
