Kopumā autors secina, ka vēlākais jau 1930. gadā bija kļuvis skaidrs, ka prezidenta vara ir tāda cilvēka rokās, kurš pats netic demokrātiskām institūcijām un nedomā aizstāvēt šīs institūcijas no to reālajiem un potenciālajiem ienaidniekiem. Līdz ar to autors nemaz nemēģina attaisnot Hindenburgu par to, ka viņš nozīmējis Hitleru par kancleru.
SECINĀJUMI
Lai gan Hindenburgs sākotnēji neattaisnoja labēji noskaņoto sabiedrības slāņu cerību par monarhijas atjaunošanu, jo tomēr viņu ierobežoja partijas un viņa paša dotais vārds, uz beigām viņa prezidentūra sāka kļūt aizvien autoritārāka. To pieļāva gan 48. Veimāras konstitūcijas pants, gan iepriekšējā prezidenta piemērs, gan pašu partiju nespēja sadarboties. Patstāvīgu mazākuma valdību ietvaros prezidentālā vara patstāvīgi pieauga. To daļēji varētu uzskatīt Veimāras republikas trūkumu, šīs lielās pilnvaras prezidentam, bet jāņem vērā arī tas, ka lielai daļai sabiedrības nebija ticības šī režīma leģitimitātei.
Par labu Hindenburgam būtu jāpiemin fakts, ka pēc Hitlera stāšanās amatā tieši Hindenburgam vēl izdevās dažos apstākļos Hitleru savaldīt un pēdējā robeža Hitlera absolūtajai varai principā zuda ar vecā prezidenta nāvi.
Beigu beigās ironiski sanāk, ka no ļoti garā Hindenburga mūža un daudzajiem viņa veiktajiem darbiem, lielākā ietekme tomēr būs bijusi viņa lēmumiem, kas pieņemti tuvojoties un ieejot astotajā gadu desmitā, un lielākoties tieši ar to viņa vārds tiks ierakstīts vēsturē.
Neskatoties uz Vācijas prezidenta P. Hindenburga un nacionālsociālistu līdera Ā. Hitlera sliktajām personiskajām attiecībām, tieši t.s. “prezidenta valdību” laiks sakrita ar nacionālsociālistu politiskās augšupejas periodu, kas noslēdzās, kad Ā. Hitlers 1933.gadā kļuva par kancleru. Jukas un revanšisms, kas valdīja prezidentam tuvajās politiķu aprindās noveda pie nacionālsociālistu nākšanas pie varas.
…
