1475. gada 6. martā pirmoreiz spožo Itālijas pavasara sauli ieraudzīja Mikelandželo Buonaroti. Tas notika Kaprēzē, netālu no Florences.
Buonaroti dzimta nebija sevišķi turīga, taču lepna ar savu dižciltību. Jaunpiedzimušo nodeva zīdītājai, kāda akmeņkaļa sievai. Un vēlāk Mikelandželo mēdza teikt, ka ar aukles pienu sevī uzņēmis mīlestību uz marmoru kā tēlniecības materiālu. Viņam bija ģeniāla mākslinieka redze, un jau marmora bluķī viņš prata saskatīt tēlu, kas tajā ietverts. Viņš strādāja bez darba modeļa, pēc izjūtas atskaldīdams nost lieko. Tā tapuši visi viņa traģisko sāpu un iekšēja sprieguma pilnie darbi.
Pirmie paraugi jaunajam tēlniekam bija antīkās skulptūras Florences nekronēto valdnieku Mediči dzimtas īpašumā- Mediči dārzos. Agrīnie darbi- cilnis ”Kentauru cīņa” un “Apreibušais Bakhs” Florences Doma muzejā liecina par antīkās mākslas ietekmi. Taču ļoti drīz Mikelandželo sāka iet pilnīgi patstāvīgus ceļus. Arvien vairāk iezīmējās traģiskie vaibsti viņa personībā. Viņš jutās nesaprasts, svešs Florences spožajai sabiedrībai. Un varam tikai iedomāties, cik daudz rūgtu brīžu tēlniekam, kas aicināts paust cilvēka ķermeņa skaistumu, sagādāja paša kroplīgā seja. Pēc kāda strīda, kurā Mikelandželo tika salauzts deguns, viņšvēl vairāk ierāvās sevī.…
