Brunelleski ir arī atsevišķu gleznu autors, kurās pievērsies perspektīvas studijām. Vispārēju ievērību izpelnījās jau viņa celtais Florences Sv. Marijas Ziedu katedrāles (Santa Maria del Fiore) jaunais kupols. Viņa bija masīvākā bazilikas tipa ēka (uzcelta 14.gs), Brunelleski to pabeidza, atrisinot liela izmēra kupola (42 m diametrs, novietots gandrīz 112,7 m augstumā) seguma problēmu, kam bija nozīme ne vien renesanses laikmetā, bet arī visā turpmākajā Eiropas arhitektūras attīstībā. Viņa radītā kupola konstrukcija bija ne tikai ģeniāla mākslinieka, bet arī inženiera novatora spīdošs sasniegums, kaut arī viņš izmantoja gotikas ribu sistēmu. Šeit arhitekts izmantoja jaunus konstruktīvus paņēmienus, kupols bija nevis blīvi mūrēts, bet veidots no divām savstarpēji saistītām ķieģeļu čaulām ar gaismas laternu noslēgumā. Tas ļāva samazināt kupola svaru un reizē panākt tā plastisko formu lielu izteiksmību. Kupola lielie izmēri, tā ārējais dalījums, izmantojot spēcīgu, vertikāli kārtotu ribojumu, padarīja to ārēji ļoti iespaidīgu. Brunelleski pirmais izmantoja daudzčaulu sistēmu uz kuru balstījās 17.-19.gs kupolu celtniecība. Projektējot pirmo lielāko laicīgās arhitektūras objektu – Bāriņu (Atradeņu) namu (Ospedale degli Innocenti, 1419-1444), Brunelleski aizsāka antīkā ordera sistēmas atdzīvināšanu, taču ar ordera proporcijām viņš rīkojās brīvi, neatkārtojot tās klasiskajā formā. Bāriņu nams ir divstāvu ēka, kuras plānojuma pamatā ir četrstūris.…
