Nīčem mēdz pārmest to, ka viņa filozofija ir nesistemātiska, pretrunu pilna. Uz klasiskās filozofijas fona tā patiešām tāda ir. Nīčes domas grūti apkopot vienā veselumā, jo viņš neveido stingri noslēgtu, jēdzieniski definētu filozofiju. ... Nav nekas neparasts, ka vienā lappusē Nīče apgalvo vienu, bet nākamajā – pavisam kaut ko citu.[3;342] Kaut arī Nīčes mācībā ir sastopamas iekšējas pretrunas, viņa filozofija, ētikas teorija un sociāli politiskā koncepcija veido ciešu vienību. Tajā ir diezgan vienojošu pamatsaišu un loģikas.[1;5]
Nīčes filozofija nav atraujama no viņa domāšanas stila. Kā viņš pats saka, ka galvenais, kas vajadzīgs ir stilam, ir dzīvība. ... Stilam, kādā runā, raksta un dzīvo, vajag atklāt, ka cilvēks ne tikai tic savām domām, ne tikai domā tās, bet arī pārdzīvo. Tikai tad, ja domās ir spēks, ticība un pārdzīvojums, tās ir kaut ko vērtas.[3;343]
Nīče centās noraidīt racionālismu, akcentējot gribas un instinktu lomu un uzskatīja, ka morāles pamatā ir eksistences cīņa, kas pārvēršas par gribu valdīt. Viņš kritizēja gan kristietību, gan sociālismu. Viņa filozofija ietekmējusi dzīves filozofiju1, eksistenciālismu2 un pragmatismu3.
Nīčes filozofija ir dzīves pārdzīvojuma māksla.…