Nikolo Makjavelli darba "Valdnieks" analīze

Makjavelli uzskata, ka dabiskam valdniekam ir mazāk iemeslu un nav tik nepieciešami lietot varu, tāpēc tam pienākas vairāk mīlestības, un, ja viņu neliek nīst ārkārtēji netikumi, ir saprotami un dabīgi, ka ļaudis viņu mīl. Runājot par jauktiem principiātiem Maklajvelli uzsver to, ka pārmaiņas tajos rodas dabisku grūtību dēļ, kā visos jaunos principiātos, proti, cilvēki labprāt maina kungu ticēdami, ka būs labāk, un šī ticība liek pacelt ieroci pret to, kurš valda, šajā ziņā viņi maldās, jo vēlāk tie redz, ka klājas vēl sliktāk. Tās valstis, ko iekarojot pievieno kādai ieguvējai vecai valstij, vai nu pieder pie tās pašas provinces un tās pašas valodas vai ne. Lai tās droši paturētu, pietiek , ja ir izdzēsta tā valdnieka cilts, kas tur valdījusi, jo citādi, ja vien tiek paturēti vecie apstākļi un ja nav atšķirību paražās, ļaudis dzīvo mierīgi. Bet, ja nu kādā provincē tiek iegūti novadi, kas atšķiras valodā, paražās un kārtībā, tad rodas grūtības, un vajag lielu veiksmi un lielu veiklību, lai tos noturētu. Viens no labākajiem līdzekļiem būtu, lai tā persona, kas šos novadus ieguvusi, apmetas tur dzīvot. Un kas no ārienes gribēs uzbrukt šādai valstij, tas uzmanīsies, jo valstī dzīvojot, to ir ļoti grūti
zaudēt. Otrs lielisks līdzeklis ir kolonizēt vienu vai divus novadus. Kolonizējot valdniekam neceļas daudz izdevumu, un viņš kolonijas nodibina un notur bez izdevumiem vai ar maziem tēriņiem.…