19.gadsimta filosofija - jauns pasules uzskats

Frīdrihs Nīče – „Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara”(1871); „Tā runāja Zaratustra” (1883); „Cilvēciskais, pārāk cilvēciskais” ; „Mijkrēslis”; „ Antikrists” ; „Ecce Homo”.
Kā arī vēl daudzi citu autoru – filozofu darbi.[7.]
Šis arguments parada filozofijas izplatīšanos pasaulē un Latvijā 19. gadsimtā kā arī to, ka cilvēki aizvien vairāk pievērsās šāda rakstura darbiem. Galu galā - ja nebūtu pieprasījuma, nebūtu piedāvājuma. Ja cilvēki šos uzskatus nepieņemtu un nemācētu savā labā lietderīgi izmantot cilvēki tos nelasītu. Bet viņi mācēja tos sintezēt un izmantot savā dzīvē un sev par labu. Tātad šis filozofiskais literatūras mantojums ir nesis pozitīvus augļus un ir vērtējams kā pozitīvs.

Filozofu devums cilvēcei 19. gs. bijis neizmērojami vērtīgs. Nav iedomājama mūsdienu māksla, mūzika un literatūra bez izcilo 19. gs filozofu filozofiskās ietekmes. Šo cilvēku izcilās atziņas ir likušas daudziem aizdomāties un mēģināt izprast vēl neizprasto. Šīs atziņas ir vērsušas cilvēces domāšanu citā virzienā – pozitīvā virzienā. Šīs atziņas ir iemācījušas cilvēkiem spriest, sintezēt, analizēt, izprast vēl neizprasto un vēl, un vēl. Šīs ir atziņas, kuras nezaudē savu aktualitāti, atziņas, kuras vienmēr vajadzēs izmantot un censties izprast. Jo kā vēstī kāda Artura Šopenhauera atziņa ; „Pasaule, kurā ikviens dzīvo, visupirms ir atkarīga no viņa paša uztveres, tāpēc tā līdzinās prātu atšķirībai; atbilstīgi tam pasaule kļūst nabadzīga, pliekana un sekla vai bagāta, interesanta un jēgpilna”

…