Empīrisms - racionālisms. Indukcija - dedukcija

Empīrisms – racionālisms

Platons savā dialoga Menons rāda, kā Sokrats no kāda neizglītota zēna izjautā Pītagora teorēmu un secina, ka mūsu dvēselē zināšanām jāatrodas kopš laika gala, un tās var tikt aktivizētas, apdomājot un prasmīgi izvaicājot. Kad mēs ierodamies pasaulē, slēptā veidā mūsos jau ir ielikta visa cilvēces kopīgā pieredze. Protams, šis un tas vēl ir jāiemācās klāt, līdz mēs spējam šīs zināšanas atsaukt atmiņā, un Sokrats savus jautājumus uzdod arī jebkuram zīdainim. Taču tieši šajā punktā sākas arī kritika. Jau grieķu filozofijā, piemēram, Epikūrs pārstāv domu, ka viss balstās pieredzē, kuru cilvēks ieguvis vai iemācījies dzīves gaitā.
Teoriju, ka cilvēkam piemīt iedzimtas zināšanas, visskaidrāk un , iespējams, arī visveiksmīgāk lauzis angļu filozofs Džons Loks (1632 – 1704). Viņš teicis, ka bērns piedzimstot neatrod neko. Radikālā empīrisma tēze varētu skanēt šādi: sajūtas ir vienīgais cilvēka zināšanu avots. Protams, arī Loks zināja, ka visam, kas var tikt uzzināts par cilvēka sajūtām, vēl jātiek apstrādātam pārdomās.…