IEVADS
Šo tēmu es izvēlējos , jo man tā liekas tuva un ir stipri ieinteresējusi. Kā nekā pati arī studēju , lai apgūtu zināšanas uzņēmējdarbībā, kas man noderēs nākotnē, strādājot savā specialitātē.
Šo darbu sākot rakstīt un lasot papildliteratūru, kas palīdzēja man iedziļināties šajā tēmā, es tā nodomāju, ka mēs tik daudz laika pavadam mācoties!
Tā oficiāli definējot sākumā cilvēks (vismaz parasti tā ir pieņemts un lielākā daļa cilvēku tā arī dara), sāk iet pamatskolā, protams neskaitot ja citi vecāki savus bērnus veduši bērnudārzā un sagatavošanas klasītēs, kurās arī apgūst zināšanas, bet tas jau ir atkarīgs no vecāku vēlmēm un arī iespējām.
Pēc tam nāk vidusskola, pēc kuras seko ko nu kurš izvēlējies. Cits uzskata, ka viņam nav vajadzīgas zināšanas vai arī nav iespēju to apgūšanai, es domāju maksas izglītība, tad tie sāk strādāt pastāvīgā darbā.
Citi papildina savu izglītību ar studēšanu augstskolās vai citās mācību iestādēs.
Manuprāt ja cilvēks patiesi tiecas pēc zināšanām un izglītības, tad viņš atradīs jebkuru veidu un līdzekli, lai īstenotu to. Šis diezgan garais ceļš uz izglītību un zināšanām, ko es minēju , dod cilvēkam oficiālo, kā saka “papīru “ , ka viņam ir iegūta izglītība, kuru viņš apguvis kādā konkrētā mācību iestādē.
Šis izglītības ieguves apliecinājums palīdz veidot karjeru un paver daudzas iespējas.
Citi pēc augstskolas beigšanas vēl papildus mācās. Toties citi vēl apmeklē dažādus kursus, seminārus u. tml. , kas viņiem dod iespēju iedziļināties tēmā, kas viņus īpši saista.
Bet pati dzīve ir pati labākā skola, ko jau agrā senatnē sāka proklamēt senie gudrie. Kopš piedzimšanas cilvēks katru dienu apgūst ko jaunu, redz ko jaunu, saskaras ar jauno. Bet tā kā cilvēki ir ļoti dažādi, tad katrs cilvēks arī zināšanas uztver savādāk. Savādāk izmanto dotās iespējas u.tml.
Lai nu kā , bet jau no paša sākuma es dzirdu vienmēr teicienu, kuru nepārtraukti atgādina arī mani vecāki, ka visu ko var zaudēt, visu ko var man atņemt, bet zināšanas kuras esmu ieguvusi neviens nespēs atņemt.
Tiešām ir ļoti patīkami dažādās situācijās piefiksēt, ka par tēmu ar kuru dotajā brīdī saskaros, es kaut ko zinu, ka tā ir labi pazīstama un kurā es orientējos. Tādās situācijās mani pārņem patīkamas sajūtas, ka es kaut ko zinu, kaut gan man tik daudz vēl jāapgūst un jāmācās!
Tajā pašā laikā es tiecos pēc jaunām zināšanām, tiecos pēc pieredzes un zināšanām bagātu cilvēku sabiedrības. Un kad es neko nezinu, kad viņi kaut ko stāsta, es nejūtos mazvērtīga un dumja .Es nekaunos, ja es kaut ko nezinu, jo nav jākaunas kad kaut ko nezina, ir jākaunas tad, ja neko negrib zināt!
Kā jau mums sadzīvē nav svešs teiciens- mūžu dzīvo , mūžu mācies! Jo zināšanas ir ļoti liela bagātība un priekšrocības. Protams, ka cilvēks nevar būt arī visās jomās augsta līmeņa speciālists. Un kā jau Sokrāts minēja, ka ja tu neesi visās jomās zinošs, ja tu esi tikai savā jomā spēcīgs , tad tas nekas. Bet slikti ir tas, ka cilvēkam patīk izlikties zinošam arī pavisam viņam svešā specialitātē un jomā! Nav patīkami ar to saskarties. Jo katram cilvēkam ir nozare un lietas kas viņu īpaši interesē un padodas, tāpēc prātīgākais, ja viņš šo jomu arī izvēlēsies, ja tā viņam padodas!
…
