Vārds „fenomenoloģija” ir atvasināts no vārda „fenomens”. Burtiskā tulkojumā tas nozīmē parādība un attiecīgi fenomenoloģija- mācība par parādībām. Parādības, ko aplūko fenomenoloģija, ir cieši saistītas ar būtībām. Parādībai jeb fenomenam tiek piešķirts būtības statuss, t.i., parādība pati par sevi ir kaut kas vērā ņemams, tai ir sava esamība. Fenomeni nes sevī būtību. Fenomens sevi atklāj caur sevi pašu. Fenomenolģija pēta fenomenus tieši to esamības statusā, nevis kā atvasinājumus no būtības. Tā visu uzmanību velta fenomeniem, apziņas iekšējai dzīvei, tam, kā cilvēks pārdzīvo pasauli.
Fenomenoloģija ir pretstats naturāliski (uz vienkāršu dabas skaidrojumu) orientētajām zinātnēm, jo tā interesējas par cilvēka apziņā un tās apkārtnē jeb cilvēka pasaulē notiekošo.
Huserls uzsver, ka fenomenoloģijā ir jāizstrāda tāda tehnika , kas ļautu fiksēt apziņas veidojumus, kuri izpilda noteiktu jēgu. Ja uztverē tiek izpildīta kāda nozīme, rodas jēga, tad vienlaikus veidojas arī attiecīgā priekšmeta izpratne. Priekšmeti ir identi ar mūsu domu par tiem. Priekšmeti ir tādi, kādus mēs tos saprotam.
Fenomeni, par ko runā fenomenoloģija, dibinās dziļākajos apziņas slāņos, kas atklāj būtības, patiesības, idejas, nevis virspusējas parādības. Fenomenoloģija aicina „attīrīt” apziņu un ieraudzīt tajā acīmredzamos, aprakstāmos, patiesos un jēgpilnos fenomenus.
Fenomenoloģija ir apziņas filosofija. Apziņas struktūras, funkcionēšanas likumsakarības, laiks apziņā, jēgas veidošanās, cilvēka dzīves pasaule- visas tās ir tēmas, kas īpaši interesē fenomenologus. …
