Pārdomas par filmu "Stundas"

Lai gan visu šo sieviešu „attiecības” ar nāvi bija daudz maz vienlīdzīgas – bailes no nezināmā un tai pat laikā tajā kaut kas saistīja. Un tomēr radās šī vēlme doties taisni nezināmajā. Virdžīnija to centās saprast un iepazīt – varbūt tur būtu vieglāk kā šeit, uz zemes..? Un beigās tiešām izvēlējās nāvi.
Laura vēlējās skriet taisni neiepazītajā nāvē, taču viņa to nespēja – viņa tomēr izvēlējās dzīvi. Dzīvi bez saviem bērniem, vīra, ar kuriem acīmredzami nejutās dzīva, nejutās brīva!
Klarisa to redzēja no malas – nāvi.
Visas šīs sievietes nevienoja tikai filma. Tikai šī grāmata, šis stāsts. Viņas visas rada mierinājumu citā sievietē. Citas sievietes lūpās. To mīļumu, siltumu, jūtas.. izskatījās, ka to tur arī guva. Jo pārējā dzīve viņas sita, mocīja, pameta. Un nevienai no viņām nebija viss kārtībā, kā tas šķita visiem apkārtējiem. Vanessa teica – „Tava tante ir ļoti laimīga sieviete, Angelika. Viņai ir divas dzīves. Dzīve, ko viņa dzīvo, un grāmata, ko viņa raksta.” Diemžēl divas dzīves patiesībā nepadarīja Virdžīniju laimīgāku. Varbūt tās sāpes tika pat izciestas divreiz – dzīvē un grāmatā. Varbūt vienkārši pašai nopirkt sev ziedus.. un mēģināt rast mierinājumu un kādu prieku šajā skaistajā rītā?
…