Roberta Mūka dzeja

Dzejas interpretācija: Dzejolis – „Laiku gaitā” Motīvs – spēcīgi izteiktas skumjas par to, kā laika gaitā mainījusies pasaule. Liriskā „es” pārdzīvojums: Dzejoļa sākumā, manuprāt, autors vārdus: „mēs izlīdām no alām pēc tam, kad zvaigznes jau bija izlīdušas no pirmatnējā haosa” nav domājis tiešā nozīmē. Viņš, iespējams, ar to ir domājis laiku, kad cilvēkiem vēl nebija visu kaitīgo lietu, ko viņi tagad un arī tajā laikā ir lietojuši. Tad cilvēki sāka mirt no šīm lietām, tad atkal cīnīties pret tām, bet, pieraduši pie šāda dzīvesveida, cilvēkiem liekas, ka viņiem kaut kā trūkst – tā vairs nav pilnvērtīga dzīve. Ir grūti no tā visa atteikties. Liriskais „es” pauž nepatiku pret milzīgajām pārmaiņām, viņš labāk dotu priekšroku pirmatnējai dabai, bet to vairs nav tik viegli atrast, tādēļ viņš padodas. Liriskais „es” ļaujas visam nedabīgajam – sliktajām lietām - un saprot, ka pamazām tiek atšķelts no dabas, no mūžības. Viņš ļaujas baudām, un baudas mirkļi kļūst par viņa mūžību. Tagad šis, no dabīgā atšķirīgais, ir viņa pieņemtais – dabiskais dzīvesveids. 5