Mīlestība ir intensīva un dziļa noturīgu jūtu forma. Tā vajadzīga katram cilvēkam. Mīlestība ir māksla, kas jāapgūst tikpat pamatīgi kā visas citas. Spēja mīlēt ir principiāla būtnes īpašība, tā ir spēja, kas katram cilvēkam piemīt lielākā vai mazākā mērā. Tā ir noteikta attieksme pret apkārtējo vidi, nevis saistīta tikai ar vienu cilvēku vai kādu konkrētu, noteiktu objektu. To, cik lielā mērā izpaužas cilvēka spēja mīlēt, nosaka tas, cik daudz mīlestības šis cilvēks ir saņēmis pats, vēl būdams bērns, kāda ir viņa pozitīvā pieredze, saņemot mātes, kā arī pirmā partnera mīlestību. Jūtas veidojas un attīstās, pamatojoties uz emocijām. Mīlestība sākas tieši ar tās došanu otram cilvēkam un tikai tad mēs varam to ņemt. Tieši spēja dot, ir mīlestības lielais noslēpums. Mīlestība līdzinās vientuļam namiņam kalnos, kur tu atradīsi tikai to, ko būsi atnesis līdzi. Tiem, kas cer un mērķtiecīgi rīkojas, pat vispārdrošākie sapņi pārvēršas īstenībā. Tie ir cilvēki, kas sevi pieskaita mūžīgajiem optimistiem, tie, kas, par spīti ķibelēm, pasmaida un nebeidz ticēt sev un savām spējām, tie ir tie, kas vienmēr dzīvo ar mīlestību mīlestības dēļ.
Manuprāt, ļoti svarīgi ir arī pēc neveiksmīgas mīlestības turpināt spēt dot savu mīlestību citiem. Ticēt tam, ka būs kāds, kas to novērtēs. Spēja mīlēt ir viena no visskaistākajām spējām, kāda cilvēkam ir dota. Atliek tikai nedaudz noticēt saviem spēkiem, lai mīlestības jūtas atgrieztos sirdī, lai tās būtu tīras, nesavtīgas un dodošas. Spēju mīlēt nevar iznīdēt no savas sirds, to var tikai noslēpt kaut kur tālu, tālu, ja prāts tā vēlas, tomēr pienāk mirklis, kad tā klusītem zogas laukā.
…
