Antuāns de Sent-Ekziperī "Mazais princis"

Rakstnieka sirds lolojums, viņa atziņu, vissvētāko domu paudējs ir darbs „Mazais princis”. Tā ir pasaka pieaugušajiem, bet to dēvē arī par simbolisku, filozofisku bērnu pasaku, reālu, fantastisku, pesimistisku, optimistisku, vienkāršu un gudru. Katrs taču šo pasaku uzver savādāk, atbilstoši savai gara pasaulei. Lasot šo poētisko stāstu, cilvēks izjūt draudzības spēku, rakstnieka sirds skaidrību un brīnišķīgās iztēles spējas, saprot, ka „modra ir tikai sirds, pašu galveno ar acīm neieraudzīsi”. Darba burvību rada liriskais, dažkārt viegli ironiskais, skumjas smeldzes apdvestais stāstījums. „Mazais princis” – tā ir dziļa un gudra grāmata ar bagātu zemtekstu. Vai tā nav cilvēka nemierpilnā dvēsele, kas pauž stāstu par ilgām pēc draudzības un mīlestības, par vilšanās sāpēm un zaudējumiem? Mazā prinča pasaule glabā sevī daudz neatklātu brīnumu, noslēpumu, dārgumu, kurus saskatīt un iegūt var tikai īsts cilvēks. „Audziniet sevī cilvēku!” aicina Sent-Ekzeperī, un viņam pievienojas Mazais princis, kas var gaiši smiet, raugoties zvaigznēs, un rūgti raudāt no aizvainojuma. Sent-Ekziperī „Mazais princis” rosina domāt par sevi, par to, vai mēs atbilstam Mazā prinča cilvēka ideālam, vai protam sevī audzināt cilvēku, kuram ir zvaigznes.