Sapnis par labāku dzīvi

Svarīgi ir tas, ka arī neredzīgajiem un nedzirdīgajiem atrodas darbs. Mūsdienu sabiedrības attieksme uz tādiem cilvēkiem ir negatīva. Cilvēki ir pieraduši izlikties neredzam, nedzirdam cilvēkus, kuriem kāda ķermeņa daļa vai nu nav vai arī nefunkcionē pietiekami labi, kā visiem pārējiem. Mūsdienu sabiedrībai trūkst sapratnes, ka, lai vai kāds katrs būtu-mēms, akls vai kā citādi nepilnvērtīgs- mēs visi esam cilvēki. Ikvienam no mums ir jūtas, emocijas un tā tālāk.
Savukārt bērnu pienākums ir mācīties un apkalpot pieaugušos maltīšu laikā, izrādot cieņu pret pieaugušajiem. Bērniem no mazotnes tiek ieaudzināta cieņa pret apkārtējiem. Saules pilsētā neviens neatļaujas aizskart otru. Viņi zina, kas ir nožēla, ko nozīmē piedot. Šodienas pasaule ir pilna ar aizvainojumiem. Vārds „piedot” ir zaudējis savu sākotnējo nozīmi- kļuvis nolietots, ikdienišķs. Mūsdienu cilvēkam vajadzētu iemācīties, ko nozīmē „cienīt”. Mūsu bērniem netiek iemācīta cieņa, kas ir Saules pilsētas bērniem.
Utopija- sapnis, pēc kura tiekties. Nekas šajā pasaulē nav ideāls. Bet tas nenozīmē to, ka mums nevajadzētu to censties sasniegt! Lai gan šī nav mūsdienu utopija- tas neliedz mums no tās mācīties un kļūt labākiem! Mums jāmaina viss sliktais, kas ir mūsos, kas rada skaudību, nodevību, naidu... Jāiemācās ne tikai ņemt, bet arī dot citiem. Palīdzot citiem, mēs kļūstam labāki. Cilvēkam jādod laime, tās nekad nevar būt par daudz. Manuprāt, ja valdnieks būs taisnīgs, tad arī pārējie ar laiku kļūs tādi, jo cilvēks pēc savas iedabas ir plastisks un maināms. Ja cilvēks ir maināms, tad sapnis par labāku dzīvi var nebūt tikai utopija...
…