Lai runātu par cilvēka izpratni antīkajā filozofijā, vispirms ir jāsaprot, kas ir pati antīkā filozofija. Pats filozofijas vārds tulkojumā nozīmē mīlēt gudrību. Filozofiju nevar iemācīties kā citus mācību priekšmetus, jo iemācītas atbildes nekad nebūs pareizas un patiesas. Nav tāda skolotāja, kurš spētu kādam iemācīt filozofēt. Skolotājs var vienīgi palīdzēt izprast filozofijas būtību, bet nevar ietekmēt to, kā katrs attīsta savu individuālo filozofisko domāšanu. Filozofijas izpratne ir personisks process, kurā katrs cilvēks nonāk pie sava viedokļa savādāk. Filozofija ir zinātne, kurā nav jābaidās no nesaprašanas, jo tieši no neizpratnes ir iespējams attīstīt savu domāšanu. Neviens filozofs neuzskata, ka viņš zina visu. Kā piemēru var minēt sengrieķu filozofu Sokratu, kurš reiz teicis: „Es zinu tikai to, ka nezinu neko, bet citi nezina pat to.”
Tādu slavenu domātāju, kā Sokrata, Platona un Aristoteļa, teiktās domas un domu virzieni, vēl jo projām tiek izmantoti arī mūsdienās. Uz tiem balstīta liela daļa tagadnes filozofisko mācību, taču ne visi šie filozofi jau savā laikā ir atzinuši, ka ir gudri. Kā ,piemēram, Sokrats atzina, ka zina to, ka neko nezina. Patiesībā šie vārdi ir ļoti interesanti, jo tik īsai frāzei tiek pievērsta tik milzīga uzmanība. Par šo izteikumu skolotāji vēl šodien liek lauzīt galvu skolniekiem, taču pie noteikta risinājuma nenonāk. Bet arī pašai filozofijai kā tādai nav sava atrisinājuma. Ir tikai secinājums vai tēze, no kurām izriet jaunas domas, kas atkal veic šo apli, taču tās nav jaunas. Būtībā tas ir viens un tas pats aplis ar bezgalīgi daudz dzīslām, un katra šī dzīsla ataino, kādu domu virzienu.
Darba mērķis – apskatīt cilvēku izpratni antīkajā filozofijā.
