Filozofija kristiešu okupācijas periodā
Pēc kristiešu okupācijas 13.gs vietējo iedzīvotāju dabiskā attīstība tapa pretdabiski nomākta, pasludinot, ka viss, kas šeit ir bijis ir pagānisks un neizmantojams. Viss vietējais tapa pasludināts, kā aizliedzams un izskaužams. Tā vietā esot jāieved civilizācija no kultūras zemēm. Tas protams, noslāpē jebkādas domas attīstības aktivitātes uz gadsimtiem. Seko feodālas kristietības laikmetam raksturīgiem kari un sašķeltība, kas vairākas reizes iztukšo Latviju gan no cilvēkiem, gan materiālās kultūras priekšmetiem. Un Latvijā saka valdīt kristīgā māņticības un aizspriedumu gaisotne, kas kļūst vājāka tikai ar Renesanses un Apgaismības vēsmu ieplūšanu Latvijas teritorijā caur vācu garīgās sfēras darbiniekiem. Ievērojamākie no tiem ir Johans Gotfrīds Heders un Garlībs Merķelis, kas apgaismības vēsmu gaismā saredz arī 13. gs kristiešu okupācijas traģiskās sekas Latvijas iedzīvotājiem. Ar Latvijas teritoriju saistītas arī citu ievērojamu mākslinieku un filozofu gaitas. Piemēram, Rīgā savulaik no 1837. līdz 1839. dzīvo ievērojamais vācu mūziķis Rihards Vāgners, no kura uzskatiem un mākslas ietekmējās Nīče, kura draudzība ar Vāgneru sākās 1868. gadā. Imanuela Kanta vienu no "kritiku" pirmo izdevumu iespiež Jelgavas tipogrāfijā. Par piebaltijas teritorijas apdzīvojošo tautu īpatnībām interesējās daudzi krievu zinātnes darbinieki no Krievijas zinātņu akadēmijas, tajā skaitā Mihails Lomonosovs. Bet neskatoties tomēr uz šo nosacīti kulturālo vidi Latvijā, tomēr visu laiku saglabā provinces lomu, kur var just tikai sekas, bet kas nav īsti avots, jo kulturālā vide ir ļoti despostika, ar tendeci apspiest pamattautas.
…
