Antīkā filosofija

Maķedonijas Aleksandra skolotājs un Platona akadēmijas students Aristotelis sava skolotāja Platona ideju vietā nododas cilvēka dvēseles uzbūves un funkciju izpētei. Viņa uzskatos dvēseli veido gan ķermeniskā – veģetatīvā un iracionālā -, gan intelektuālā un racionālā daļa.1
Aristotelis lielu nozīmi piešķir tieši savas zinātniskās loģikas un metodoloģijas maksimālas detalizācijas un izvērsuma izpētei. Viņa darbības patoss filozofijā ir nosaukšana, jaunu kategoriju radīšana, sengrieķu domāšanas sakārtošana. Viņš lika apjaust, ka izziņa un zināšanu ieguve ir bauda. Zināšanas ir skaistas pašas par sevi, arī bez praktiskā izdevīguma, bez noteiktas saistības ar laiku un vietu.2
Refleksija un pašizziņa Aristotelim nozīmē iespēju sevi pilnveidot un tapt par pašpietiekamu patību, kas spētu pārvaldīt sevi, uzturēt draudzību, brīvprātīgi uzņemties rūpes par ģimeni un valsti. Tāpēc lielu uzmanību Aristotelis pievērsis praktiskai gudrībai – phronesis jeb spējai gudri lemt situācijā, ne tikai zināt vispārējas lietas. Augstākais dzīves piepildījums tomēr rasts filozofiskā refleksijā, kas atzīta par dievišķu, un tas tāpēc, ka dieviem nav jādomā par ikdienas lietām.…