Z.Freida darba "Totēms un tabu" analīze

Freids – vārds, kas tiek minēts vietā un nevietā. Vīnē dažkārt var dzirdēt sakām: „Mendsch muas a Freid hobm” („Ikvienam cilvēkam vajag savu Freidu” ). Jo viņa uzvārds Freud sabalsojas ar vārdu „Freude”, t.i., prieks, līksme.
Parasti Freida vārds asociējas ar priekšstatu, ka viņš pirmais esot aklājis neapzinātā, jeb bezapziņas fenomenu un piešķīris ārkārtīgi lielu nozīmi seksuālitātei. Tas netikai nav precīzi, bet labākajā gadījumā liecina par vienkaršu neziņu. Par to visu ir rakstīts un runāts, jau sen pirms Freida, un ne jau tāds ir viņa atklājums. Freids maina visumā naivos un optimistiskos priekšstatus par apziņu kā dzīves centru un parāda, ka cilvēks ne vienmēr apzinās, ko un kāpēc dara, bet dažkārt pat dara to, ko nemaz negrib vai nav grasījies darīt.
Grāmata „Totēms un tabu” pabeigta 1913. gada 13. jūnijā. Freidam šī grāmata ir ārkārtīgi nozīmīga.
„Totēma un tabu” risināmās problemātikas joma ir pārsteidzoši vienkārša, to var reducēt uz divām problēmām. Freids it kā akcepte Čārlza Darvina priekšstatu par pirmbaru pirmordu, saistot to ar ideju par ģimenes ciklopisku formu. Otrā problēma ir saistīta ar totēmisko maltīti, kuras ideju Freids pats nemaz na izstrādājis. To visu Freids papildina ar paša praksē novērotajām trim totēmiskajām fantāzijām jeb zvēru fobijām.…