Renesanses filosofiskā un politiskā doma

Humānisti kritizēja sholastiku par tās no dabas attālināto, loģiski izprātoto izziņas metafiziku un nebeidzamajiem Aristoteļa darba komentāriem. Petrarka Aristotelim pretstatīja Platona ētiski ievirzīto mācību, kuras rezultātā Florencē izveidojās Platona akadēmija. Renesanses filozofiju raksturo Platona atklāšanu no jauna.
Filozofs Kūzas Nikolajs akceptēja Dieva bezgalības neaptveramību un izvēlējās šo negatīvo atziņu par izejas punktu neaptveramības pozitīvai noteiksmei. Nikolajs uzskata, ka absolūtais jādomā kā tas, kurā pretstati sakrīt un mēģina atrast priekš statāmo robežu, lai tādējādi saskatītu savu nezināšanu un aptvertu tās būtību. Bez tam Nikolajs pētījis mūsu izziņas veidu kopumā, tādējādi nosakot attiecības starp cilvēcisko un dievišķo garu.. Pēc Nikolaja domām, prāts ir tas, kas pārsniedz sapratni un absolūto nevis saprot, bet „pieskaras” tam. Prāta un sapratnes saistība parāda cilvēka garam, kā tas pats padara iespējamas savas zināšanas.
Pieņemot absolūto principu – Dievu-, no kura beigu beigās, pateicoties prāta saskarsmei ar šo absolūto, sākās viss izzināmais. 15.gs. aizsākās īsta Platona mācību renesanse. Humānisma pirmavotu pētnieki kopš Petrarkas laikiem bija sadzinuši pēdas visiem Platona darbiem oriģinālvalodā. …