Izvēlējos lasīt Zentas Mauriņas darbus, jo jau iepriekš biju lasījusi filozofes atziņas, kuras man likās saistošas un ļoti labi saprotamas. Neesmu daudz lasījusi filozofijas darbus, tādēļ izlēmu vispirms iepazīties ar latviešu filozofes Zentas Mauriņas darbiem. Tie cilvēki, kas meklē Z. Mauriņas darbos vēsturisko aspektu var būt vīlušies, jo filozofes darbi ir kavēšanas pie domām un acumirkļiem. Kā ir teikusi Z.Mauriņa, ka šie darbi ir kā tilts no cilvēka uz cilvēku. Šajā esejā vēlos runāt par trīs, manuprāt, galvenajām tēmām, kuras kopā savijas Z.Mauriņas darbos un dziļi skar arī Z.Mauriņas dzīvi- mīlestība, ciešanas un nāve.
Izvēloties šīs trīs tēmas vēlos galvenokārt paskatīties uz mīlestības nozīmi un mūsdienu „aklo” cilvēku, kas neprot nenovērtēt to, kas viņam ir dots. Atrast dzīves piepildījumu, mīlēt un būt mīlētām – tā ir laime. Slavenā latviešu filozofe Zenta Mauriņa to sasniedza ar nesalaužamu gribasspēku, sirdsapziņu un dvēseles skaidrību. Savā dzīves pieredzē un gudrībā gribēdama dalīties ar citiem, Z. Mauriņa sarakstījusi esejas, izcilu filozofu un literātu biogrāfijas, vērtīgu grāmatu recenzijas, atziņas un domugraudus. Z. Mauriņa pierādīja, ka dzīvi var nodzīvot bagātīgi, lai kādi šķēršļi un grūtības stātos ceļā. Ja sirds ir stipra, mīlestības un labvēlības pilna, cilvēks spēj panākt visu. Uz Z. Mauriņu vistiešāk būtu attiecināms teiciens, ja kaut kas tiek atņemts, kaut kas tiek likts vietā un šajā gadījumā tas ir talants, apbrīnojamais gribasspēks.…
