Bērnība, jaunība, vecums

Bērnība Laba mana māmuliņa, Kas dziedāja rīta agri, Labi mani mācījusi; Kas bez saules vakarā? Ne sunīša kājām spert, Bāra bērni, tie dziedāja, Ne guntiņas pagalītes. Bārgu kungu maldinami. Bērnība senajiem latviešiem filozifskā doma pārsvarā tiecas uz intensīvu mācīšanos, cieņu pret ģimeni, un ļoti bieži tautas dziesmās redzama bāreņu šausmīgais liktenis un to gaužā raudāšana. Bērns bez vecākiem nebija retums, tautas dziesmās tiek uzsvērtas šīs ciešanas, bērnu lūgsnas Laimai, un par to, ka latviešu Dievības šos bērnus apraud. Savukārt, vecāki savus bērnus māca ar lielu lojalitāti pret Dievišķo pasauli, ar cieņu, un pec vajadzības arī ar bargu rīksti. Jaunība Jauna meita kaunu bēga, Kamēr jauna, es lustīga, Saujā nesa dvēselīti, Dziedādama vien staigāju, Izmirkusi, sasalusi, Atiet man tās dieniņas, Brien rasiņu dziedādama. Domājamas, cerējamas. Jaunība, šķietami, ir tas priecīgākais laiks. Darba pamati jau ir izzināti, un tagad atliek atrast sev vietu zem saules, plecu, kādam blakus, kur tos pildīt. Galvenās domas riņķo ap precībām. Ikdien paiet skaistās cerībās un domās par īsto un vienīgo. Tautas dziesmās par jaunajām meitām, galvenokārt, ļoti stingri tiek turēta tikmuība.