Es esmu mana doma, tāpēc es nevaru apstāties. Es esmu ar to, ko domāju.. un es nespēju nedomāt. Tajā pašā mirklī – cik šausmīgi – ja es esmu, tad tāpēc, ka es ienīstu būt. Tas esmu es, tas esmu es, kas atgrūs sevi no neesamības, uz kuru es tiecos; naids un riebums pret esamību ir tikai daudzējādi veidi, kas liek man būt, liek noticēt esamībai.
Sartra eksistenciālisms diemžēl skaidri nenorāda, kā indivīdam sadzīvot ar citiem cilvēkiem. Ko darīt, ja mana brīvība nonāk pretrunā ar cita brīvību? Sartrs nesniedz tiešu atbildi uz šo jautājumu. Viņš apgalvo, ka, izvēloties sev, es izvēlos visiem. „Es veidoju sevi, es veidoju cilvēkus.” Kas ir labs man, tam jābūt labam visiem. Bet šis viedoklis ir subjektīvs, un daudzi to uzskata par nepārliecinošu.
Sartra grāmata Esamība un nekas beidzas ar vārdiem: „Uz šiem jautājumiem.. iespējams atbildēt tikai morālā līmenī. Tam es veltīšu savu nākamo grāmatu.” Patiesība viņš pēc septiņiem gadiem no šīs ieceres atteicās, un „Brīvības ceļu” ceturtais sējums, kurā vajadzēja parādīties autentiskas esamības raksturojumam, tā arī netika uzrakstīts. Piecdesmito gadu beigās Sartrs bija kļuvis par mērenāku marksistu. Iespējams, tas liecināja, ka viņš bija neapmierināts ar galējo individuālismu morālajā izvēlē un ka cilvēcisko nosacījumu analīze bijusi nepietiekama.
Sartrs eksistenciālismu noreducēja līdz ideoloģoijai un novēroja, ka tas labi saskan ar marksismu. Viņa uzskatiem attīstoties, cīņu pret citiem indivīdiem nomainīja cīņa pret visiem, turklāt tās cēlonis bija nevis psiholoģiskas domstarpības, bet materiālais trūkums. Sartrs nonāca pie pārliecības, ka , likvidējot trūkumu izzustu arī konflikts.
…
