Imanuela Kanta transcendentālā estētika

Imanuels Kants ir vācu filozofs, viens no Eiropas ievērojamākajiem domātājiem un pēdējais lielais apgaismības filozofs. Viņa darbība būtiski ietekmēja romantisma filozofiju un radīja priekšnosacījumus vācu ideālismam. Kanta darbības laiku iezīmē divi faktori, kas stipri ietekmēja Vācijas garīgo dzīvi - franču apgaismība un angļu brīvdomība. Kanta filozofija ir uzskatāma par Jaunlaiku filozofijas turpinātāju. Viņš pievēršas, jau Dekarta pētītajam, jautājumam par prātu un savās pārdomās zināmā mērā ietekmējas no Hjūma un Ruso. Kanta filozofiju dēvē arī par kritisko filozofiju, jo viņa darba centrālo vietu ieņem trīs „kritikas”. Ar šo kritiku Kants saprot nevis grāmatu un sistēmu kritiku, bet prāta spējas vispār kritiku attiecībā pret visām zināšanām. Kantam ir nepieņemami samierināties ar šķietamām zināšanām un viņš pievēršas prāta izziņai, meklējot tā robežas. Viņa darbības stūrakmens ir viņa pirmais kritiskais darbs - “Tīrā prāta kritika”, kurā viņš pēta cilvēka zināšanu pamatus un izveido individuālu epistemoloģiju. Viņš kritizē prāta iespējas un izvērtē metafizikas iespējamību, avotus, apjomu un robežas. „Tīrā prāta kritikai” seko „Praktiska prāta kritika” un „Spriestspējas kritika”. Šo darbu noteicošais mērķis ir noskaidrot cilvēka vietu šai pasaulē.
„Intelektuālais uzdevums, kuru laiks bija izvirzījis Kantam, šķita neizpildāms, proti: kā samierināt zinātnes pretenzijas uz patiesu zināšanu sasniegšanu ar filozofisko tēzi, ka pieredze nevar būt šādu zināšanu pamats; kā samierināt domu, ka dabu nosaka likumsakarības, ar cilvēka tieksmi pēc brīvības.”…