Filosofija starp dzīvību un nāvi

Par tiem, kas ir izglābušies no nāvēs, saka, ka viņi dzimuši vēlreiz. Viņi ir piedzīvojuši nāvi, bet spējuši atgriezties. Viņu laiks ir bijis apstājies un tad atkal atsācis iet. ‘Nāve ir laika beigas tiem, kas mirst, un laika apstāšanās, vismaz uz acumirkli, tiem, kas ir nāves liecinieki. (8)’ Bet kā iespējams atgriezties dzīvē? Nāves brīdī mēs atgriežamies savā pirmsākumā. Kas mūs atsauc atpakaļ fiziskajā ķermenī, lai dzīvotu tālāk? Kas notiek tajā mazajā sprīdī, kad esam miruši, līdz mūs atgriež atpakaļ dzīvē? Uz šiem jautājumiem ir mēģināts rast atbildes, bet nevienam tas līdz galam nav izdevies, jo neviens neatceras šo mirkli.
Lai arī cilvēks nomirst, viņš turpina dzīvot. Viņu kāds atceras, par viņu domā – cilvēks dzīvo domās. ‘Taču mirušie turpina dzīvot dzīvajos, jo kur citur lai viņi paliktu. Mirušie nav miruši, jo viņi nevar pagaist nekurienē.(8)’ Tas, no vienas puses, ir visnotaļ interesanti – cilvēks ir izgaisis, bet mēs par viņu joprojām domājam, atceramies. Mēs esam nemirstīgi domās. Nāve ir kā enerģija – tā nekur nepazūd. Šo enerģiju mēs uzturam domās.
Dzīvība un nāve ir mūžīgie procesi. Tie bija, ir un būs. Nevienam no mums neizbēgt no mūsu nāves, dzīves beigām, taču no tā nav jābaidās. Par to ir jāpriecājas, jo no mūsu nāves rodas kas jauns. Mēs esam kā pats Radītājs. Zinot, ka nāve ir neizbēgama, ir jācenšas dzīvot piepildītu dzīvi tā, lai nāves priekšā nav žēl no tās šķirties. Mācīšanās mirt ir katra cilvēka svētīgs pienākums, lai nebūtu bail mirt.
…