Vērtējums par Latvijas ārpolitiku starpkaru periodā.
Latvijas ārpolitikā valsts pastāvēšanas pirmajos trijos gados ar latviešu politiķu un diplomātu pūlēm, saņemot draudzīgo zemju atbalstu, biija padarīts ne mazums:
noslēgts miers ar padomju Krieviju un Vāciju;
izbeigti robežstrīdi ar Igauniju un Lietuvu;
panākta neatkarīgās Latvijas atzīšana ne tikai de facto, bet arī de iure;
Latvija tiek uzņemta Tautu Savienībā;
Latvija atver diplomātiskās pāarstāvniecības apmēram 10 valstīs un nedaudz mazāk konsulātu;
tiek izveidota un kopumā sekmīgi darbojas Ārlietu ministrija.
Tautu Savienības darbību var vērtēt atšķirīgi, kritizēt vai mēģināt attaisnot. Taču jāsecina, ka savu galveno uzdevumu - atrisināt strīdus starp valstīm un nepieļaut karu izcelšanos Tautu Savienībai neizdevās izpildīt.
Latvijas Ārlietu ministrija parlamentārās republikas laikā nostiprinājās un paplašināja savas funkcijas kā ārzemēs, tā Latvijā, darbības pamatā liekot īsteni demokrātiskus principus.
Latvijas ārpolitiskais dienests un diplomāti pilnīgi iekļāvās TS struktūrās un darbībā. Izdevā nodibināt Latvijas un Igaunijas aizsardzības savienību un sagatavot vajadzīgos priekšnotteikumus Baltijas antantes izveidošanai, taču neveiksmi cieta daudzie mēģinājumi radīt lielo Baltijas valstu savienību.
Veicās izveidot normālas politiskas, saimnieciskas un kultūras attiecības ne tikai ar tuvākajām kaimiņzemēm, bet arī ar Lielbritāniju, vāciju, itāliju u.c. lielvalstīm, bet neizdevās panākt latvijas drošību un neatkarību garantējošu koncepciju vai dokumentu pieņemšanu.
1934.gada 15maijā notikušais apvērsums nodarīja kaitējumu arī Latvijas ārpolitikai un diplomātijai – K.Ulmaņa un viņa domubiedru autoritārais režīms nebija pieņemams Rietumu demokrātijai.
Latvijas diplomātikas nozīmīgākais panākums 30.gadu vidū bija Baltijas vastu antantes līguma parakstīšana Ženēvā 1934.gada septembrī. Tiesa, neparedzot sadarbību militārā laukā, kas mazināja šīs vienošanās nozīmi. Sasniegums bija arī V.Muntera ievēlēšana 1936.gadā par Tautu Savienības padomes nepastāvīgo locekli.
Latvijas autoritārajai ārpolitiskajai vadībai 30.gadu otrajā pusē neizdevās iegūt valsts drošības garantijas. K.Ulmanis un V.Munters, likdami lielākas cerības uz savu pasludināto absolūtās neitralitātes politiku, pēc būtības noraidīja lielvalstu garantiju piedāvājumus.
…
