Uzvārda došanas tradīcijas Latvijā

“Uzvārds ir personas nosaukums, kas norāda piederību pie dzimtas. Uzvārds kopā ar vārdu un tēvvārdu individualizē personu. Uzvārdu pārņem no vecākiem, un, reģistrējot dzimšanu, tas tiek ierakstīts civilstāvokļa reģistrācijas aktā. Personai var būt tikai viens uzvārds. Ja vecākiem ir dažādi uzvārdi, viņi bērnam var izvēlēties tēva vai mātes uzvārdu.” Tomēr uzvārdu rašanās process attiecināms uz tālāku pagātni nekā dzimšanas brīdis, un vēsturiskie notikumi ietekmējuši gan mūsu uzvārdu tagadējo skanējumu, gan to nozīmi.
Uzvārdi kā personas identifikācijas zīme, kas ļauj izsekot ģimenes ciltsrakstiem ilgākā laika periodā, dažādās Eiropas valstīs ir samērā nesena parādība, arī Latvijā. Eiropas austrumos līdz pat 19. gs. pastāvēja dzimtbūšana, un tas ietekmēja arī uzvārdu rašanos. Sākotnēji cilvēkiem nebija nepieciešamība pēc tiem, jo pastāvēja pārvietošanās ierobežojumi un savstarpējai identifikācijai pietika ar kristīto vārdu, kam reizēm tika pievienots vietvārds. Laika gaitā, dažādu vēsturisko apstākļu rezultātā, ar to nepietika. Piemēram, Krievijas impērijas Baltijas guberņās- Kurzeme un Vidzemē- zemnieku uzvārdi tika gan uzspiesti ar varu, gan brīvi izraudzīti īsā laika periodā- apmēram no 1817. līdz 1833. gadam.…