NOBEIGUMS
Apkopojot referātā izklāstīto tēmu, var secināt, ka autoritāras diktatūras izveidošanas ieceres varēja realizēt vispārējas politiskās nestabilitātes laikā, iejaukšanās no ārienes, kā arī, kara laikā. Nododot varu kādas personas rokās ir svarīgi atcerētie, ka labprātīgi, no varas viņa neatteiksies. Ārkārtas likumdošana var novest pie neierobežotas diktatūras, kad tiek likvidēta demokrātija un demokrātiskās tiesības valstī ar pašas valsts legālajiem līdzekļiem. Hitlers Vācijā nodibināja nacistisku režīmu pamatojoties uz Veimāras republikas ārkārtas likumdošanu, kuras konstitūcija formāli nekad netika atcelta. Ar spēku, uz reālu vai nereālu draudu pamata diktators iegūst despotisku kontroli pār atsevišķu cilvēku, politiskajām partijām, arodbiedrībām, sabiedriskām organizācijām utt., kuri cenšas pretoties viņa varai.
Autoritārais režīms attiecībā pret demokrātiskiem intensīvāk un mērķtiecīgāk izmanto masu informācijas un propagandas līdzekļus, lai veidotu viņiem nepieciešamos uzskatus un sabiedrisko viedokli, sabiedrību, kura ir gatava atbalstīt viņu mērķus un darbību. Autoritāram režīmam piemīt (attiecībā pret demokrātisko) raksturīgas iezīmes:
• autokrātisms (patvaldība) – vienai personai vai dažām personām pieder neierobežota augstākā vara valstī;
• neierobežota vara – nav pakļauta sabiedrības (pilsoņu) kontrolei, valdīšana notiek ievērojot likumus, kas ir izsludināti, lai leģitimētu (atzīt par likumīgu) režīmu;
• autoritārais režīms balstās uz spēku, lai nepieciešamības gadījumā pēc saviem ieskatiem, izmantojot spēku, varētu piespiest pakļauties, bet neizmantojot masu represijas, to atbalsta plašas tautu masas;
• autoritārajā režīmā notiek varas un politikas monopolizācija, nepieļauj politisko opozīciju (fiziski neiznīcina) un konkurenci; pieļauj ierobežotu organizāciju, partiju, arodbiedrību u.c., organizāciju skaitu, bet ar noteikumu, ka tās atrodas pilnīgā režīma kontrolē;
• notiek likumdevēja varas, izpildvaras un tiesu varas saplūšana, vai arī formāli tiek pasludināta to neatkarība.
Autoritārās iekārtas raksturīgākās izpausmes Latvijas Republikā
Nevar noliegt arī to faktu, ka autoritārā režīma laikā tika sasniegti panākumi privāto tiesību jomā, t.i., civiltiesībās. 1937. gadā stājās spēkā LR Civillikums, jeb tautā dēvētais “K. Ulmaņa Civillikums”. Līdzīgi Civillikumam, kuru gan sāka izstrādāt divdesmitajos gados, faktiski negrozītā veidā spēkā joprojām ir 1938. gadā pieņemtie tiesību akti – Čeku un Vekseļu likumi.
Ir grūti viennozīmīgi izvērtēt autoritārā režīma vājās un stiprās puses. Uzskatu, ka autoritārajam režīmam ir lielas priekšrocības ekstrēmās situācijās, kad ir jāpieņem ātri, konkrēti lēmumi, jāuzņemas atbildība, jānodrošina politisko stabilitāti un sabiedrisko kārtību valstī.
Tomēr agrāk vai vēlāk autoritārais režīms noved pie politiskās, ekonomiskās valsts sistēmas krīzes un galarezultātā, ir pāreja uz demokrātisko režīmu vai valsts pārvaldes formu..
…
