Igaunijā, Latvijā un Lietuvā vispārējo dziesmu svētku kustība sākās un uzplauka tad, kad citur tā jau sāka sairt. Letuvā sarežģīto vēsturisko apstakļu dēļ , proti drukas un valodas aizlieguma situācijā valsts katoliskajā daļā, pirmie dziesmu svētki varēja notikt tikai pēc valstiskas neatkarības atgūšanas - 1924.gadā. Savukart Igaunijā šādi svētki pirmoreiz notika jau 1869.gada, bet Latvijā 1873.gadā.
Arī kurzemnieki, vidzemnieki , latgalieši 19.gadsimtā vēl bija latviešu tautas savrupinātie zari – pārāk atšķirīga bija veidojusies Latvijas novadu vēsture. Nu tie pirmoreiz brauca kopā un, dziedādami no vienas nošu grāmatas , apjauta sevi par nedalāmu tautu. Pirms tam pa Latvijas novadiem klīda divas ziņģveida dziesmas „Dievs svētī Kurzemi” un „Dievs, svētī Vidzemi”,bet jau uz Pirmajiem Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem (1873) Baumaņu Kārlis deva vienotu himnu „Dievs svētī Latviju”.
19.gadsimta otrajā pusē šeit notika Pirmie dziesmu svētki. Latviešu tautai tobrīd bija svarīgi iemantot nacionālu pašapziņu. Tieši tādeļ tautas māksla, tautasdziesmas tika paceltas profesionālas mākslas līmenī, proti, dziesmu svētkos tika izpildītas izcilāko tālaika latviešu komponistu veidotās un laikmeta labākajiem mākslas ideāliem atbilstošas dziesmu apdares. Kordziedāšanas tradīcija latviešus ir vienojusi.
Jaunlatvieši tautas dziesmu dziedāšanu uzskatīja par svarīgāko latvietības paudēju, un tā ieguva gluži rituālu nozīmi ,kas dzīva vēl šodien. Jau Pirmajiem Vispārīgajiem dziedāšanas svētkiem ir būtiska nozīme latviešu literārās valodas un vienotas kultūrtelpas izveidē , jo vienkopus pulcējās dziedātāji no visiem novadiem. Līdz brīdim, kad nodibinājās pirmā Latvijas brīvvalsts, latvieši nevareja izmantot savu valodu un vispusīgi attīstīt visas nacionālās kultūras izpausmes formas, jo katram daudzmaz oficiālam kultūras pasākumam bija nepieciešama valsts birokrātiskā aparāta cenzūras atļauja, ko konkretājā vēsturiskajā situācijā varēja dot tikai cittautieši –krievi vai baltvacieši.
…
