1934.gada 15.maija apvērsums un Kārļa Ulmaņa režīms

Lasot šos vēstures materiālus, mani pārsteidza viedokļu dažādība par šo vienu tēmu. Ir ļoti labi jūtama atšķirība starp darbiem, kurus rakstījuši Ulmaņa laikabiedri un ideoloģiskie domubiedri (J. Daģis), kur Ulmanis tiek cildināts un apbrīnots, ar darbiem, kas tapuši vēlāk, kuru autori, vairs neesot šo notikumu aculiecinieki, uz situāciju raugās objektīvi un sekas izvērtē kritiski. Lasot šos atšķirīgos stāstījumus, manī radās pārdomas par to, cik būtiski ir mācēt “atkāpties un uz visu paskatīties no malas,” jo bieži vien tikai tad mēs kļūstam patiesi paši pret sevi un citiem, un ir ieraugāma patiesā aina.
Pēc šo materiālu analīzes, es Ulmani saskatu kā cilvēku ar divām sejām. Viņš bija gan viens no Pagaidu Valdības un demokrātijas pamatlicējiem Latvijā,gan šīs pašas demokrātijas iznīcinātājs 1934.gada maija apvērsumā. Tomēr manī saglabājas cieņa pret viņu, jo savā autoritārajā diktatūrā Ulmanis nepielietoja vardarbību, kā to darīja citas autoritāras valstis. Absurda man liekas Latvijas iedzīvotājiem liegtā preses un vārda brīvība, bet tajā pašā laikā es saprotu, ka toreizējā situācijā iespējams bija drošāk “pievilkt grožus ciešāk”.
Kopumā izvērtējot Kārļa Ulmaņa darbus, manī rodas pārliecība, ka viņa sākotnējie nodomi nebija savtīgi vai ļauni. Iespējams, viņš sevī saskatīja cilvēku, kurš spēs būt pietiekami stingrs un strikts, lai spētu Latvijas valsti un tās pilsoņus ievirzīt jaunā attīstības sfērā. Un šādai apņēmībai ir vajadzīgs patiesi patriotisks gars. Lai gan turpmākie gadi nav bez kļūdām valsts vadībā, tomēr, manuprāt, ir jānovērtē Ulmaņa spēks stāties pretī nekārtībai un censties radīt jaunu, skaistu valsti.
Mēs nekad neuzzināsim, kas tieši norisinājās Ulmaņa prātā un cik gaišas vai tumšas bija viņa slēptākās domas, bet es tomēr uzskatu, ka mums ir jākoncentrējās un labajām sekām pēc šī valsts apvērsuma, nezaudējot spēju kritiski paskatīties uz pagātnē pieļautajām kļūdām, mācīties no tām un integrēt šīs zināšanas savā dzīvē.
…