Tad, kad 1918. gada 17. novembrī dibinātā padome izpildija savu uzdevumu, 1918. gada 18. novembrī pasludinot Latviju par suverēnu, neatkarīgu valsti, iedzīvotāji uz to visu raudzijās ar ticību, jo beidzot tie bija brīvi, tomēr tie saprata, ka ilgais Pasaules karš bija izpostijis visu un padarījis Latviju par nabagu tautu un zemi.
Tajā dienā, Ministru prezidents K. Ulmanis teica šādus vārdus: „ Darbs nebūs viegls, bet mani stiprina apziņa par Latvijas tautas spēku, izturību un ciešu apņemšanos novest iesākto lietu līdz galam... Pie šī darba varēs ņemt dalību visi Latvijas pilsoņi un varēs baudīt labumus, kas saistīti ar mūsu neatkarību. Visi pilsoņi bez tautības izšķirības aicināti palīdzēt, jo visu tautu tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt ne apspriešanas, ne netaisnības.”1…