Latgaliešu zemnieku dzīve laukos Latgalē 19.gadsimta beigās

SECINĀJUMI
Tā kā Latgale ilgu laiku administratīvi atradās Vitebskas guberņas sastāvā, šeit bija spēkā tā pati tiesību kārtība kā citās baltkrievu apdzīvotajās guberņās. Dzimtbūšanu šeit atcēla tikai 1861. gadā vienlaicīgi ar visas Krievijas teritoriju.
Vietējie iedzīvotāji tika pakļauti rusifikācijai, kas Latgalē, ja to salīdzina ar citiem Latvijas novadiem, izpaudās īpaši smagi. Arī ģeogrāfiskais Latgales izvietojums bija mazāk izdevīgs, nekā tas bija Vidzemē un Kurzemē, jo tā atradās attālāk no lielajiem attīstītajiem rūpniecības centriem un jūras ostām, caur kurām Krievija tirgojās ar Eiropu.
Vēl viena atšķirības zīme no pārējiem Latvijas novadiem Latgalē ir tā, ka lielākā daļa iedzīvotāju bija katoļticīgi, taču Krievijas impērijas politika bija vērsta uz katoļu baznīcas ietekmes mazināšanu. Vēsturiskās attīstības laikā Latgalē apmetās uz dzīvi dažādu tautību un konfesiju pārstāvji. Tas viss, protams, traucēja Latgales iedzīvotāju vienotības izjūtai.
Latgalei bija raksturīgi nelieli ciemi, kamēr Vidzemē un Kurzemē zemnieki dzīvoja viensētās. Latgalē muižnieki savas muižas neattīstīja, jo muižas viņi nodeva nomā, bet šie nomnieki īpaši neinteresējās par lauksaimniecību vai zemnieku dzīves apstākļiem, tāpēc zemnieki dzīvoja nabadzībā, viņi mitinājās ļoti vienkāršās vienstāvu koka ēkās, kuru būvē izmantoja vecus, gadsimtiem pārbaudītus būvju paraugus un instrumentus. Savām vajadzībām zemnieki pārsvarā izmantoja pašrocīgi gatavotus darbarīkus un novecojušu zemes apstrādes tehniku, kā arī izmantoja daudz roku darba, piemēram, apģērbu gatavošanā. Ģimenēs dzīvoja daudz cilvēku, lai varētu paveikt visus uzdotos darbus gan savā, gan muižas labā, tas veicināja dzimstību un Latgalē tā bija augstāka nekā citos Latvijas teritorijas novados.
…